New Orleans
Štampi: New Orleans ir džeza, blūza un vispār viskautkā galvaspilsēta, Meka; ir dzirdēts bezgaldaudz jūsmīgu un hiperpriecīgu atsauksmju par to; par neparasto auru, par tās ievērojamo atšķirīgumu no citām US pilsētām, utt.
Pārbrauciena 2.5 dienā vēljoprojām atrodot sevi nesamies pa Interstate-10 West, par Luiziānu kā tādu vispār var pateikt tikai to, ka tas ir nebeidzams, milzīgs tropu purvs. Ceļmala izskatās pilnīgi ārpus Intersteita konteksta, nav skaidrs kas, kā un kāpēc ir nospriedis, ka te ir labi un pareizi būvēt ceļu. Ceļmalas koki visā Luiziānas garumā ir nospraudīti ar kategoriskiem prasījumiem nelīst iekšā džungļos, purvā un neizskaidrojamā augu, zemu palmu un pūstošu koku un lapu žampā. Papilnam pamestu auto. Mierīgi var iztēloties, ka ļaudis no tiem ir izkāpuši un par spīti brīdinājumiem, atraduši sev galu čūkslī. Jau 10324 reizi man nāk prātā T. M. Rīda klišejisko bērnībā lasīto romānu ainiņas par vergiem, kas baidās aizbēgt, jo sliktāk par darbu cukurniedru plantācijā ir būt relatīvā brīvībā tādā vietā. Var saprast.
Tuvojoties New Orleans, purva paliek mazāk (48.45% no N.O ofic. teritorijas ir ūdens), ainava venecizējas; nosacītus cietzemes gabalus savieno tilti. Katrīnas klātbūtne šai vietā nav mazinājusies. Nez, kā te izskatījās akurāt post factum. Stāsta, ka pilsētā esot palikuši vairs tikai ceturtā daļa iedzīvotāju. Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet vismaz iebraucot pilsētā pa konkrēto ceļu, faktiski visas mājas apkaimē bija pamestas un/vai bojātas. Diezgan traģiski redzēt tipisku amerikāņu mall pilnīgi tukšu ar izsistiem logiem un sagāztiem, līkiem un zemē sakritušiem reklāmstabiem, pamestām mašīnām un drausmīgu miseni visapkārt.
Pāris dienas pēc Katrīnas pilsētā bija ievests karaspēks, jo nežēlīgos apjomos gāja vaļā marodierisms un laupīšana. Arī normālos apstākļos N.O ir top 5 US nežēlīgo un smago noziegumu žanrā, 54 no katriem 100 000 iedzīvotājiem tiek noslepkavoti katru gadu. Stāsta, ka tūristus tas gan sevišķi neskarot, tak man tik stabilas pārliecības nebija vis, kad nokļuvu centrā. Man pašai šķiet, ka es neesmu sevišķi bailīga vai raizīga par savu dzīvību.
Iebraucam centrā, neskaidrā kārtā nekavējoši esam tieši pie French Quarter. Arhitektūra baigi diversificēta, kreoliskas, koloniālā stila, tipiskās vidusjūrīgās mājas un nedaudz arī std. amīšu – viss kopā. Bažīgu sirdi atstājam savu buiku, nav konkrētas sajūtas, ka vēl to redzēsim. Uzreiz jāsaka, ka pilsēta ir neganti mella, patiesībā so far baltie vēl nav redzēti. Uz ielām sēd dīkdienīgi tipi – visu vecumu un dzimumu; nodarbe, esības jēga un mērķis – nav skaidrs. Vienkārši ir. Izejot uz Canal (iela tāda, centrālā), dīkdieņi ir daudz labāk gērbti, tusē lielākās grupās. Uz šīs ielas pārsvarā veikali ir vaļā, viss tāds it kā košs, krāsains, bet.. nezin.. uzspēlēts? Kādā krustojumā stāv 2 gab policisti, baltie; un nekavējoši mūs uzrunā (3reiz var minēt vai mēs ļoti atšķiramies no pilsētas vidējā iedzīvotāja izskata) – are you allright? are you finding your way around? is everything ok?, kas papildus pastiprina sajūtu par pilnīgi trauslo un nestabilo kriminālo situāciju visapkārt.
Ja jums garšo visu veidu seafood, tad te jums īstā vieta. Tā kā es publiskās vietās šai valstī spēju baudīt tikai ķīniešu vai meksikāņu pārtiku, klājas sarežģīti, jo to sameklēt nebūt nav viegli. Papildus faktam, ka ir globāls Thanksgivinga pārtraukums visur, tāpat jau arī puse no visiem French Quarter iestādījumiem ir slēgti. Dažos krogos skatās am. footbola pārraides. Dažos skan mūzika, bet man no visa redzamā diezgan depresija un nekur iet iekšā negribas. Atrodam Casino, tajā ir ķīniešu ēstūzis. Pēc tam vēl drusku izmetam lokus pa centru, aizbraucam uz vienu nomali pafotografēt pamestos kvartālus (dažos smird paīstam tā, kā kad pagalmos pūtu līķi), papildus sirreālismu uzdzen fakts, ka katra 100 māja tomēr ir apdzīvota, proti – postažas vidū kāds mēģina izdzīvot bet elektrības, ūdens, utt. Kopumā 3 stundas pavadītas te; un liekas, ka pilnīgi pietiek. Šogad (un šķiet, arī nākamgad?) tradicionālie blūza un džeza ikgadējie festivāli ir atcelti; kā arī nac. prazdņiks Mardi Gras, kurš bez pārtraukuma te noticis kopš pilsēta dibināta. Varbūt jāatbrauc citreiz. Nezin.
Pārbrauciena 2.5 dienā vēljoprojām atrodot sevi nesamies pa Interstate-10 West, par Luiziānu kā tādu vispār var pateikt tikai to, ka tas ir nebeidzams, milzīgs tropu purvs. Ceļmala izskatās pilnīgi ārpus Intersteita konteksta, nav skaidrs kas, kā un kāpēc ir nospriedis, ka te ir labi un pareizi būvēt ceļu. Ceļmalas koki visā Luiziānas garumā ir nospraudīti ar kategoriskiem prasījumiem nelīst iekšā džungļos, purvā un neizskaidrojamā augu, zemu palmu un pūstošu koku un lapu žampā. Papilnam pamestu auto. Mierīgi var iztēloties, ka ļaudis no tiem ir izkāpuši un par spīti brīdinājumiem, atraduši sev galu čūkslī. Jau 10324 reizi man nāk prātā T. M. Rīda klišejisko bērnībā lasīto romānu ainiņas par vergiem, kas baidās aizbēgt, jo sliktāk par darbu cukurniedru plantācijā ir būt relatīvā brīvībā tādā vietā. Var saprast.
Tuvojoties New Orleans, purva paliek mazāk (48.45% no N.O ofic. teritorijas ir ūdens), ainava venecizējas; nosacītus cietzemes gabalus savieno tilti. Katrīnas klātbūtne šai vietā nav mazinājusies. Nez, kā te izskatījās akurāt post factum. Stāsta, ka pilsētā esot palikuši vairs tikai ceturtā daļa iedzīvotāju. Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet vismaz iebraucot pilsētā pa konkrēto ceļu, faktiski visas mājas apkaimē bija pamestas un/vai bojātas. Diezgan traģiski redzēt tipisku amerikāņu mall pilnīgi tukšu ar izsistiem logiem un sagāztiem, līkiem un zemē sakritušiem reklāmstabiem, pamestām mašīnām un drausmīgu miseni visapkārt.
Pāris dienas pēc Katrīnas pilsētā bija ievests karaspēks, jo nežēlīgos apjomos gāja vaļā marodierisms un laupīšana. Arī normālos apstākļos N.O ir top 5 US nežēlīgo un smago noziegumu žanrā, 54 no katriem 100 000 iedzīvotājiem tiek noslepkavoti katru gadu. Stāsta, ka tūristus tas gan sevišķi neskarot, tak man tik stabilas pārliecības nebija vis, kad nokļuvu centrā. Man pašai šķiet, ka es neesmu sevišķi bailīga vai raizīga par savu dzīvību.
Iebraucam centrā, neskaidrā kārtā nekavējoši esam tieši pie French Quarter. Arhitektūra baigi diversificēta, kreoliskas, koloniālā stila, tipiskās vidusjūrīgās mājas un nedaudz arī std. amīšu – viss kopā. Bažīgu sirdi atstājam savu buiku, nav konkrētas sajūtas, ka vēl to redzēsim. Uzreiz jāsaka, ka pilsēta ir neganti mella, patiesībā so far baltie vēl nav redzēti. Uz ielām sēd dīkdienīgi tipi – visu vecumu un dzimumu; nodarbe, esības jēga un mērķis – nav skaidrs. Vienkārši ir. Izejot uz Canal (iela tāda, centrālā), dīkdieņi ir daudz labāk gērbti, tusē lielākās grupās. Uz šīs ielas pārsvarā veikali ir vaļā, viss tāds it kā košs, krāsains, bet.. nezin.. uzspēlēts? Kādā krustojumā stāv 2 gab policisti, baltie; un nekavējoši mūs uzrunā (3reiz var minēt vai mēs ļoti atšķiramies no pilsētas vidējā iedzīvotāja izskata) – are you allright? are you finding your way around? is everything ok?, kas papildus pastiprina sajūtu par pilnīgi trauslo un nestabilo kriminālo situāciju visapkārt.
Ja jums garšo visu veidu seafood, tad te jums īstā vieta. Tā kā es publiskās vietās šai valstī spēju baudīt tikai ķīniešu vai meksikāņu pārtiku, klājas sarežģīti, jo to sameklēt nebūt nav viegli. Papildus faktam, ka ir globāls Thanksgivinga pārtraukums visur, tāpat jau arī puse no visiem French Quarter iestādījumiem ir slēgti. Dažos krogos skatās am. footbola pārraides. Dažos skan mūzika, bet man no visa redzamā diezgan depresija un nekur iet iekšā negribas. Atrodam Casino, tajā ir ķīniešu ēstūzis. Pēc tam vēl drusku izmetam lokus pa centru, aizbraucam uz vienu nomali pafotografēt pamestos kvartālus (dažos smird paīstam tā, kā kad pagalmos pūtu līķi), papildus sirreālismu uzdzen fakts, ka katra 100 māja tomēr ir apdzīvota, proti – postažas vidū kāds mēģina izdzīvot bet elektrības, ūdens, utt. Kopumā 3 stundas pavadītas te; un liekas, ka pilnīgi pietiek. Šogad (un šķiet, arī nākamgad?) tradicionālie blūza un džeza ikgadējie festivāli ir atcelti; kā arī nac. prazdņiks Mardi Gras, kurš bez pārtraukuma te noticis kopš pilsēta dibināta. Varbūt jāatbrauc citreiz. Nezin.