Krustvārdu mīkla

vot, bļaģ, apšķebinājos, konkrēti. šis man sāk stipri atgādināt latviešu filologu tūristu grupiņas Sāpi, aiz kam viņi pirms gadiem etak 10 stipri cīnījās par to, lai latviski rakstītu "pa Lexingtonas avēniju New Yorkā" (ir viena grāmata izdota šajā manierē, šis ir citāts akurāt no tās) - rau, grupiņa bij nobraukusi dānijas karaļvalstī un meklējusi pēc kirkegora kapa. tak nevarējusi atrast, jo nezinājusi dāņu rakstības.
zirgam jāsmejas, nudien. mēs varētu ilgi un dikti pārspriest, kas teorētiski labāk - nemācēt izrunāt oriģinālvalodā ierakstīto vārdu (iedomājies skolasbērnu literatūru ar charlesu darwinu un visādiem arābiem un ķīniešiem, starp citu, kā ar to tiesībām neizvazāties visādos tur latīņu alfabētos, ko?) vai dabūt uzrakstītu gatavu priekšā izrunājamu, un lielā daļā gadījumu arī ar oriģinālu iekavās. bet, mīļā sirds, mēs vienmēr atdursimies pret to, ka runājam valodā, kurā ir septiņi locījumi un tie atrodas vārdā iekšā. un tur nekā nevar padarīt, short of iznīcināt nahuj. un lai mēs varētu vārdu iekļaut mūsu valodas sistēmā, tam ir vajadzīga galotne, āmen bļaģ.