Putin, c'est drôle!
par šo kliedzošo iejaukšanos latviešu valodā UNO jānodod pangalaktiskās elektrōnu plūsmas inkvizīcijai. lai gan neko vairāk par nosacīti viņiem tāpat neiedos.
kad 89. gada decembrī Rīgas OVIRĀ sajēmu CCCP dienesta pasi (parastās ārzemju uz to brīdi bija izbeigušās), lai uz divām nedēļām apciemotu Nōrvēģijas Karalisti, ar neviltotu pārsteigumu secināju, ka mans vārds tajā atveidots kā Ianis Chtalbergs. Kā tāds es arī tiku uzņemts Karalistes reģistros un aktos — civīlos un kriminālos, akadēmiskos un diplomātiskos. Padumijas rūdīto zēnu tas tomēr mulsināja krietni mazāk nekā b. Raihman, kura vārdu, būsim godīgi, tad jau pareizāk atveidot kā RHMN (vai, ”pareizākā” secībā, — NMHR).
Es gan būtu gaidījis lielāku izpratni par dzīves absurditātēm no cilvēka, kuru sauc par Žēlsirdīgo (bismi-llāh ir-raḥmān ir-raḥīm!) jeb Rahmāņinovu.
Neilgi pēc tam, kad Sarkanā armija no tēvzemes patrieca fašistiskos iekārotājus, vectēvam nācās iet uz pasu galdu pēc jauna persōnu apliecinoša dokumenta. Krievu tautības sieviete, pasu galda galdniece, tā sakot, vēl nebija iepazinusies ar latviešu valodas finesēm un vairākkārt bez iepriekšēja nodoma izvaroja Ōpja uzvārdu, laupot i garumzīmi, i jumtiņu uz Š. Kirilicā С un Ш alfabētiski gan stāv līdzās, taču vizuāli izskatās nedaudz atšķirīgi. Tā nu Ōpis, Ōme un viņu jaunākais dēls, mans izcilais krusttēvs, dzīvi vadīja/vada ar pavisam citu uzvārdu nekā mans paps, kuram pasi itin nevainojami jau bija uzvirpojusi meistarīgāka galdniece, cariste viņai debesīs!
Pēdējo gadu laikā esmu piedalījies vairākās ATypI gada konferencēs. Tur nolasās viss zemeslodes tipografiķu zieds. Un tad tas zieds kaisa rožlapiņas un stāsta sev par Unicode sasniegumiem un dažām neatrisinātajām problēmām Augsto Surogātu Arēnā (http://www.unicode.org/charts/PDF/UD80 0.pdf), kamēr padumijas rūdītais zēns sēd trešajā rindā un smīn, aplūkojot savu dalībnieka nozīmīti ar kārtējo reizi kārtēji nepareizi atveidoto vārdu.
Pēc tik gara ievada, quid pro quo ietvaros piedāvāju atcerēties, kas par šo visu ir sakāms Ierobežotajam Sabiedriskajam Attēlam.
Attā, bučš & may the 道 rise with you!
kad 89. gada decembrī Rīgas OVIRĀ sajēmu CCCP dienesta pasi (parastās ārzemju uz to brīdi bija izbeigušās), lai uz divām nedēļām apciemotu Nōrvēģijas Karalisti, ar neviltotu pārsteigumu secināju, ka mans vārds tajā atveidots kā Ianis Chtalbergs. Kā tāds es arī tiku uzņemts Karalistes reģistros un aktos — civīlos un kriminālos, akadēmiskos un diplomātiskos. Padumijas rūdīto zēnu tas tomēr mulsināja krietni mazāk nekā b. Raihman, kura vārdu, būsim godīgi, tad jau pareizāk atveidot kā RHMN (vai, ”pareizākā” secībā, — NMHR).
Es gan būtu gaidījis lielāku izpratni par dzīves absurditātēm no cilvēka, kuru sauc par Žēlsirdīgo (bismi-llāh ir-raḥmān ir-raḥīm!) jeb Rahmāņinovu.
Neilgi pēc tam, kad Sarkanā armija no tēvzemes patrieca fašistiskos iekārotājus, vectēvam nācās iet uz pasu galdu pēc jauna persōnu apliecinoša dokumenta. Krievu tautības sieviete, pasu galda galdniece, tā sakot, vēl nebija iepazinusies ar latviešu valodas finesēm un vairākkārt bez iepriekšēja nodoma izvaroja Ōpja uzvārdu, laupot i garumzīmi, i jumtiņu uz Š. Kirilicā С un Ш alfabētiski gan stāv līdzās, taču vizuāli izskatās nedaudz atšķirīgi. Tā nu Ōpis, Ōme un viņu jaunākais dēls, mans izcilais krusttēvs, dzīvi vadīja/vada ar pavisam citu uzvārdu nekā mans paps, kuram pasi itin nevainojami jau bija uzvirpojusi meistarīgāka galdniece, cariste viņai debesīs!
Pēdējo gadu laikā esmu piedalījies vairākās ATypI gada konferencēs. Tur nolasās viss zemeslodes tipografiķu zieds. Un tad tas zieds kaisa rožlapiņas un stāsta sev par Unicode sasniegumiem un dažām neatrisinātajām problēmām Augsto Surogātu Arēnā (http://www.unicode.org/charts/PDF/UD80
Pēc tik gara ievada, quid pro quo ietvaros piedāvāju atcerēties, kas par šo visu ir sakāms Ierobežotajam Sabiedriskajam Attēlam.
Attā, bučš & may the 道 rise with you!