Krustvārdu mīkla

Pieteikties par liecinieku kādam ceļu satiksmes negadījumam mūsu valstī nav viegli. Tas ir ļoti, ļoti jāgrib, jābūt ļoti motivētam. Ilgi jāurķē internets, jāatrod 3-4 kontakttālruņi. Jākonstatē, ka neviens no tiem neatbild (neceļ). Jāsazvana CSDD, jaatvainojas, ka tu zini, ka viņi ar to nenodarbojas, jāpalūdz, vai viņiem nav pieejams svaigāks tālruņu saraksts. Jāapzvana jauniegūtie numuri. Jakonstate, ka neviens no tiem netiek arīdzan celts. Vēlreiz jaurķē internets. Vēlreiz jākonstatē, ka nekas no dotā neatbild. Pirms visam atmest ar roku, jāzvana vēl uz Pēdējo Instanci - 112. Viņi laipni savieno, bet otrā galā vienkārši tiek nolikta klausule. Jāzvana vēlreiz, jālūdz, lai savieno otrreiz. Tad tas izdodas un Tev ir iespēja atzīties, nodot sevi, pieteikties par liecinieku. Jāatceras, cikos tas varēja būt un kur, jānosauc adrese. Bet notika lūk, kas: šorīt, pārvietojoties pa autoceļu A10 Rīga-Ventspils, tas bija iespējams tikai ar ātrumu kādi 70-80km/h, notikuma brīdī konkrēti es braucu ar 80, un ieturēju krietni 100-150m distanci no priekšā braucošā Mercedes, tas ir vienīgais, ko es par šo auto varu teikt, nekas cits nebija nojaušams dēļ tās elles, kas valdīja uz ceļa. Protams, apdzīt gribētaju netrūka. Es sevi nedaudz šaustīju par to, ka man paniski bail braukt ātrāk (ceļa robežas nebija nojaušamas, putenī tik tikko es redzēju starmešu galus). Turklāt, tas Mersis arī stūreja uz tiem pašiem 80 un gočpendel tas nelikās iespējams braukt kaut par gramu ātrāk. Tomēr tā nešķita kādam, es nezinu kam; nepaguvu pat saprast kas tas par vāģi. Sākumā viņš veiksmīgi apdzina mani un iekartojās starp mani un Mersi, kas nebija grūti, jo mēs braucām visnotaļ atstatu. Tad viņš sataisījās apdzīt arī Mersi, bet pēdējā mirklī pārdomāja (neatminos, vai kāds būtu nācis pretim?? Diez vai, diez vai) un mēģināja atgriesties atpakaļ, bet neveiksmīgi, sākās baigie danči virpuļi un izmisīgi mēģinājumi savākties. Es nezinu, ko es darīju. Acīmredzot, visu to, kas jādara, lai nomestu ātrumu un turētos un izvairītos no viņa piruetēm. Es biju ieslēgusi arī avārijas gaismas, lai aizmugurē braucošie arī met ātrumu, bet es pati nebremzēju, tikai nometu pa ātrumiem. Vilciņa gaitā ejošais auto izvēlējās visaugstāko vietu uz kraujas kalna galā un pārkrita pāri apmalei bez pēdām. Viss, ko es atceros - paguvu padomāt - re kā, i pēdas nepalika; nikā. Tikai egļu augšas un viss. Nākamreiz pie apziņas nācu pirms Pūres ar asarām. Sapratu, ka neesmu apstājusies iet skatīties, kas tur noticis. Atceros, ka atpakaļskata spogulī piefiksēju, ka aiz manis braucošie visi attālinās, tātad stājas iet palīgos, bet man ausī čukst velni: laidies, lai tevi nesamaļ pakaļbraucošie. Kāds sviests. Pūrē sadzinu Mersi un turpināju raudāt. Spārē jau biju gatava zvanīt laikabiedriem un raudāt publiski un kliegt pēc mierinājuma. Morāle tam visam tāda: izdzīvošanas instinkti ir lieliska lieta, tomēr pagalam nehumāna, kā izrādās. Reiz simamura rakstīja, ka esot 'neuzticams' šādas situācijās, un nu es zinu, ka es arī. Bļe.