![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ahh. Re, kā, laikam būšu iejutusies. Pārskaitīju, atgriežos tais sienās jau, ziniet, 5 (piekto!) reizi.
Shēma, nez kamdēļ vienmēr viena un tā pati: izmēzt smiltis, suņu sūdus un iepriekšējo iemītnieku atstāto hevru; nekad, nekad neesmu saņēmusi to tīru un apdzīvojamu. Šoreiz bonusā nāk arī galvu reibinoši parādi, hiperaktīvs suņa bērns un pūstoša bedre zem 2. stāva trepēm, ko optimisti sarunas karstumā dēvē par vannas istabu.
Pirmās dienas domāju, ka scenārijs ar širmja aizbraukšanu patiešām nav izbēgams; pārvācoties šausmīgi saslimu un pāra diennaktis vadīju totālā bezpreģēlā starp haosu, smiltīm un dažām somām ar apģērba gabaliem, netīru plīti un gulēšanu pusizārdītā istabā, kurā ir permanenti gaišs. No rītiem suns laizīja no segapakšas laukā palīdušās pēdas.
Līdz smieklīgumam arī atkārtojas manas bezjēdzīgās darbības labiekārtošanas žanrā - elektrības gļuki, apgaismojuma nepietiekamība, aizkaru piekāršana un iedzīves pārstaipīšana starp istabām un stāviem. Sadraudzēties ar gāzes katlu. Nemanāmi iznest miskasti. Smēķējot klausīties jūras rēkoņu vai šalkoņu, kā nu šai labpatīk. Interesanti, ka vēl nav zīmes devuši Suigosāri, kas mēdz pastaigāties pa neapdzīvoto stāvu savā nodabā. Laikam nogaida.
Vakar sākās īstais gadalaiks, kurā atrasties vienam tai mājā ir galīgi nerekomendējami. Krusa, lietavas un vējš, kas aizpūš pilnīgi visu. Svinapelēkais mijas ar to jocīgo, šķībo un nodevīgo saules spīdumu, kas mānīgi stāsta kaut ko par siltuma iespējamību un padara tevi tik vientuļu. Taču pagaidām ir labi, ir tiešām tik labi, ka, neesot formāli apgrūtinātam ar nepieciešamību jebkur doties ārpus sētas robežām, ka īsti braukt uz veikalu nekārojas un vispār nekur doties nekārojas; tik ieslēgt uz laiku apkuri, uzvārīt ziloņa tējkanniņā kārtējo gardās tējiņas porciju un ciešāk pievilkt rītasvārka stūri, lai arī sen jau ir pusdienlaiks.
Shēma, nez kamdēļ vienmēr viena un tā pati: izmēzt smiltis, suņu sūdus un iepriekšējo iemītnieku atstāto hevru; nekad, nekad neesmu saņēmusi to tīru un apdzīvojamu. Šoreiz bonusā nāk arī galvu reibinoši parādi, hiperaktīvs suņa bērns un pūstoša bedre zem 2. stāva trepēm, ko optimisti sarunas karstumā dēvē par vannas istabu.
Pirmās dienas domāju, ka scenārijs ar širmja aizbraukšanu patiešām nav izbēgams; pārvācoties šausmīgi saslimu un pāra diennaktis vadīju totālā bezpreģēlā starp haosu, smiltīm un dažām somām ar apģērba gabaliem, netīru plīti un gulēšanu pusizārdītā istabā, kurā ir permanenti gaišs. No rītiem suns laizīja no segapakšas laukā palīdušās pēdas.
Līdz smieklīgumam arī atkārtojas manas bezjēdzīgās darbības labiekārtošanas žanrā - elektrības gļuki, apgaismojuma nepietiekamība, aizkaru piekāršana un iedzīves pārstaipīšana starp istabām un stāviem. Sadraudzēties ar gāzes katlu. Nemanāmi iznest miskasti. Smēķējot klausīties jūras rēkoņu vai šalkoņu, kā nu šai labpatīk. Interesanti, ka vēl nav zīmes devuši Suigosāri, kas mēdz pastaigāties pa neapdzīvoto stāvu savā nodabā. Laikam nogaida.
Vakar sākās īstais gadalaiks, kurā atrasties vienam tai mājā ir galīgi nerekomendējami. Krusa, lietavas un vējš, kas aizpūš pilnīgi visu. Svinapelēkais mijas ar to jocīgo, šķībo un nodevīgo saules spīdumu, kas mānīgi stāsta kaut ko par siltuma iespējamību un padara tevi tik vientuļu. Taču pagaidām ir labi, ir tiešām tik labi, ka, neesot formāli apgrūtinātam ar nepieciešamību jebkur doties ārpus sētas robežām, ka īsti braukt uz veikalu nekārojas un vispār nekur doties nekārojas; tik ieslēgt uz laiku apkuri, uzvārīt ziloņa tējkanniņā kārtējo gardās tējiņas porciju un ciešāk pievilkt rītasvārka stūri, lai arī sen jau ir pusdienlaiks.