![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad vakar sāka krēslot, es pačkājos pa ūdeni kaut kur apmēram pretim Kundziņsalai. Skaidrs, ka sākotnējais plāns - tikt līdz Bolderājas dzelzceļa tiltam - būs jāatmet, jo pa tumsu skrieties pa Daugavu ar sauskravniekiem, kas līksmi taurēdami dodas jūras vārtu virzienā, man īsti nebija pa prātam.
Nolāpītie laivas ventiļi klusi sīca, un bija ik pa brīdim jākāpj krastā uzkačāt peldlīdzekli, tādējādi viesdami zināmas pārdomas par to, ka spītīgā turēšanās pie oldskūla tradīcijām (proti, vizināties ar piepūšamu kajaku - kaut kāds oksimorons gandrīz) ir tikai un vienīgi manas finansu mazspējas rezultāts. Bez tam tas ķēms ūdenī grozās kā pīle, kas, braucot garākus gabalus, ir diezgan nogurdinoši.
Osta vakarā dārd riktīgi, klaudz krānu āķi, dzelzceļa sastāva sakabes, tomēr nez kamdēļ radās sajūta, ka tā rosība tāda kā piezemēta, dokos stāvēja vien kādi 6 kuģi. Navigācijas bojas un krasta vadugunis šķitās esam tik nepietiekami spožas un neizteiksmīgas, nu, man vienmēr tā ir šķitis, jau kopš bērnības - grūti saprast kā tādi milzīgi 40tūkstoštonnieki vispār pamana kaut ko tik jocīgu un sīku, un neievērojamo kā tās sarkani zaļās apmēram metru virs ūdens torčījošās lampiņas, pret kurām jebkurš halogēnlukturis šķiet kā saule.
Vēl svarīgi pieminēt, ka Daugavas ūdenim dažādos pārskata posmos katram ir sava specifiska smarža. Piemēram, posms no Lucavsalas līdz Riga Plaza ir tāds ar bebriem un ūdenszālēm un smaržo pēc Babītes ezera dūņām. Tālāk ap dzelzceļa tiltu jau nedaudz atdod pēc rūsganajiem špalu putekļiem un tādas kā aļģu saldmes, posms līdz Akmens un Vanšu tiltam vispār nekā nesmaržo, bet tur stila tīrībai kaut kā traucē tie izpriecu kuģi, kuru nolietojums, vecums un tehniskais stāvoklis rada nelielu nomāktību. Ķīpsalas malā jābrauc gar dambja paliekām, uz kurām dzīvo kaijas un zvejnieki, tamdēļ tur jau ir tāda kā zvejniekciema zivju vide, ja abstrahējas no Balasta dambja apbūves un neskatās uz labā krasta siluetu. Nu un tie vecie pāļi ar akmeņiem saldsērīgi glumi aicina turēties tālāk no sevis. Nu un Andrejsalas maliņa ar saviem betoniem un fantastiskajām celtnēm, un tad jau osta, kur sākas tā duna un šķindoņa un mašīneļļa.
Ap deviņiem sāku lūkoties pēc punkta, kur varētu izkāpt, vēlams tā, lai krasta atbalsta komanda mani varētu pievākt. Tāda vieta izrādījās esam Voleri, kurā saskaņā ar portālu apkaimes.lv (rekomendēju!) dzīvojot 317 cilvēku. Nedomāju, ka daudzi no jums ir bijuši tur. Tā ir tāda neticama vieta, uz kuru es labprāt sūtītu ekspedīcijās visus tkemali vārītājus - iespējas ievākt Kaukāza plūmes, ābolus un citādas veltes ir milzīgas. Īsāk sakot, es domāju, ka Voleri ir baigi superīgais rajons, kur apmesties visādiem viltus urbānajiem romantiķiem un citiem augsti intelektuāliem sabiedrības slāņiem. Tas varētu būt arī diezgan trendīgi, ņemot vērā, ka tik dikti atšķirīgi no mainstrīma tendencēm. Vietējo iedzīvotāju reakcija uz tumsā no upes izlīdušu tēlu neoprēna zeķēs un glābšanas vestē bija adekvāta - uz manu vaicājumu, kur es esmu un kāda te ir adrese apmēram, sekoja piedāvājums izsaukt taksi. Un piekodinājums pieminēt Daugavgrīvas šoseju un Voleru un Zilo ielu, jo 'daudzi nemaz nezin, ka Rīgā tāda vieta ir'.
Vopšem, brauciet ekskursijās! Nenožēlosiet!
Nolāpītie laivas ventiļi klusi sīca, un bija ik pa brīdim jākāpj krastā uzkačāt peldlīdzekli, tādējādi viesdami zināmas pārdomas par to, ka spītīgā turēšanās pie oldskūla tradīcijām (proti, vizināties ar piepūšamu kajaku - kaut kāds oksimorons gandrīz) ir tikai un vienīgi manas finansu mazspējas rezultāts. Bez tam tas ķēms ūdenī grozās kā pīle, kas, braucot garākus gabalus, ir diezgan nogurdinoši.
Osta vakarā dārd riktīgi, klaudz krānu āķi, dzelzceļa sastāva sakabes, tomēr nez kamdēļ radās sajūta, ka tā rosība tāda kā piezemēta, dokos stāvēja vien kādi 6 kuģi. Navigācijas bojas un krasta vadugunis šķitās esam tik nepietiekami spožas un neizteiksmīgas, nu, man vienmēr tā ir šķitis, jau kopš bērnības - grūti saprast kā tādi milzīgi 40tūkstoštonnieki vispār pamana kaut ko tik jocīgu un sīku, un neievērojamo kā tās sarkani zaļās apmēram metru virs ūdens torčījošās lampiņas, pret kurām jebkurš halogēnlukturis šķiet kā saule.
Vēl svarīgi pieminēt, ka Daugavas ūdenim dažādos pārskata posmos katram ir sava specifiska smarža. Piemēram, posms no Lucavsalas līdz Riga Plaza ir tāds ar bebriem un ūdenszālēm un smaržo pēc Babītes ezera dūņām. Tālāk ap dzelzceļa tiltu jau nedaudz atdod pēc rūsganajiem špalu putekļiem un tādas kā aļģu saldmes, posms līdz Akmens un Vanšu tiltam vispār nekā nesmaržo, bet tur stila tīrībai kaut kā traucē tie izpriecu kuģi, kuru nolietojums, vecums un tehniskais stāvoklis rada nelielu nomāktību. Ķīpsalas malā jābrauc gar dambja paliekām, uz kurām dzīvo kaijas un zvejnieki, tamdēļ tur jau ir tāda kā zvejniekciema zivju vide, ja abstrahējas no Balasta dambja apbūves un neskatās uz labā krasta siluetu. Nu un tie vecie pāļi ar akmeņiem saldsērīgi glumi aicina turēties tālāk no sevis. Nu un Andrejsalas maliņa ar saviem betoniem un fantastiskajām celtnēm, un tad jau osta, kur sākas tā duna un šķindoņa un mašīneļļa.
Ap deviņiem sāku lūkoties pēc punkta, kur varētu izkāpt, vēlams tā, lai krasta atbalsta komanda mani varētu pievākt. Tāda vieta izrādījās esam Voleri, kurā saskaņā ar portālu apkaimes.lv (rekomendēju!) dzīvojot 317 cilvēku. Nedomāju, ka daudzi no jums ir bijuši tur. Tā ir tāda neticama vieta, uz kuru es labprāt sūtītu ekspedīcijās visus tkemali vārītājus - iespējas ievākt Kaukāza plūmes, ābolus un citādas veltes ir milzīgas. Īsāk sakot, es domāju, ka Voleri ir baigi superīgais rajons, kur apmesties visādiem viltus urbānajiem romantiķiem un citiem augsti intelektuāliem sabiedrības slāņiem. Tas varētu būt arī diezgan trendīgi, ņemot vērā, ka tik dikti atšķirīgi no mainstrīma tendencēm. Vietējo iedzīvotāju reakcija uz tumsā no upes izlīdušu tēlu neoprēna zeķēs un glābšanas vestē bija adekvāta - uz manu vaicājumu, kur es esmu un kāda te ir adrese apmēram, sekoja piedāvājums izsaukt taksi. Un piekodinājums pieminēt Daugavgrīvas šoseju un Voleru un Zilo ielu, jo 'daudzi nemaz nezin, ka Rīgā tāda vieta ir'.
Vopšem, brauciet ekskursijās! Nenožēlosiet!