![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pastāstīšu kādu piemēru savai reliģizotātei.
Rīts, 4 cilvēki gatavojas, tērpjas un kārtojas, lai brauktu uz kāzām, kas notiek 14:45 attālinātās lauku teritorijās.
Normāls haoss ņiguņega un esnekonevaru atrast un nesēdizemēaruzvalku, un pusstundu pirms ir obligāti jāaizbrauc no RIX, šuvēja tomēr pārnāk mājā un atdod manu kleitu, es tajā aši ielecu, paķeru akomponējošās kurpes un somu un mētelīti un visiem nopakaļus ielecu aizbraucošā mašīnā un visi laimīgi iekrien Saktā un paķer pa puķu pušķim un ir labas izredzes neko nenokavējot paspēt uz Eventu.
Pildot benzīnu Nesķikā kaut kā nelaimīgi pagriezos atpakaļskatam un norāvu kleitai pleca lenci. Pats par sevi tas mani nekā nepārsteidza un nešokēja, jo nu. Pēdējā laikā vienā laidā norauju blūžu piedurknes. Tomēr šeit situācija specifiskāka, tamdēļ, ka nav īsti workarounda. Ieeju pieguļošajā Narvessenā un vaicāju pēc adatas/diega. Nea, nekā tāda nav.
Pie mašīnas mani uzrunā kāds fūrnieks un, laipni smaidot, sniedz saspraužamo adatu. Šķietot, ka man noderētu. Nu, smejos ar', un saku paldiesus, ar dievuzpusēm saspraužos un ceļojam tālāk. Pa ceļam tiek piestāts vēl kādā punktā, kurā adatdiegu arī nav. Nu neko, uzmetīs mētelīti mugurā, i neko.
Ierodoties noteiktajā lauku teritorijā 25 min. pirms noteiktā laika, tieši pie baznīcas pagrieziena mazs lauku čuņčiņveikals. Jā, jā, šiem irraid viens diegs veikalā, ved mani skatīt. Tas izrādās esam akurāt diegs manas ārkārtīgi sarkanspecifiskās kleites krāsā, nu toč toč (piemēram, kurpes es tādā krāsā nopirkt nevarēju nekādi), 22 santīmi jāmaksā. Tik adatu šiem gan nav piedāvājumā. Taču pārdevēja nesamulst, aiziet parakājas zem letes un izvelk omīšadatsilventiņu ar vienu tieviņtievu adatiņu.
Nu i tā zem megaslīpām lietusgāzēm slēpdamies apjumtā autobusa pieturā kopā ar ceļabiedru veicām šūdināšanas darbus. Tie izrādījās esam akurāt tik sekmīgi un ilgtspējīgi, lai kleita nesaplīsuse noturētos līdz pat šim rītam.
Ahoi! Omm! Karuna! Inshallah! Slava gospodji.
Bog dal, bog vzjal.
Rīts, 4 cilvēki gatavojas, tērpjas un kārtojas, lai brauktu uz kāzām, kas notiek 14:45 attālinātās lauku teritorijās.
Normāls haoss ņiguņega un esnekonevaru atrast un nesēdizemēaruzvalku, un pusstundu pirms ir obligāti jāaizbrauc no RIX, šuvēja tomēr pārnāk mājā un atdod manu kleitu, es tajā aši ielecu, paķeru akomponējošās kurpes un somu un mētelīti un visiem nopakaļus ielecu aizbraucošā mašīnā un visi laimīgi iekrien Saktā un paķer pa puķu pušķim un ir labas izredzes neko nenokavējot paspēt uz Eventu.
Pildot benzīnu Nesķikā kaut kā nelaimīgi pagriezos atpakaļskatam un norāvu kleitai pleca lenci. Pats par sevi tas mani nekā nepārsteidza un nešokēja, jo nu. Pēdējā laikā vienā laidā norauju blūžu piedurknes. Tomēr šeit situācija specifiskāka, tamdēļ, ka nav īsti workarounda. Ieeju pieguļošajā Narvessenā un vaicāju pēc adatas/diega. Nea, nekā tāda nav.
Pie mašīnas mani uzrunā kāds fūrnieks un, laipni smaidot, sniedz saspraužamo adatu. Šķietot, ka man noderētu. Nu, smejos ar', un saku paldiesus, ar dievuzpusēm saspraužos un ceļojam tālāk. Pa ceļam tiek piestāts vēl kādā punktā, kurā adatdiegu arī nav. Nu neko, uzmetīs mētelīti mugurā, i neko.
Ierodoties noteiktajā lauku teritorijā 25 min. pirms noteiktā laika, tieši pie baznīcas pagrieziena mazs lauku čuņčiņveikals. Jā, jā, šiem irraid viens diegs veikalā, ved mani skatīt. Tas izrādās esam akurāt diegs manas ārkārtīgi sarkanspecifiskās kleites krāsā, nu toč toč (piemēram, kurpes es tādā krāsā nopirkt nevarēju nekādi), 22 santīmi jāmaksā. Tik adatu šiem gan nav piedāvājumā. Taču pārdevēja nesamulst, aiziet parakājas zem letes un izvelk omīšadatsilventiņu ar vienu tieviņtievu adatiņu.
Nu i tā zem megaslīpām lietusgāzēm slēpdamies apjumtā autobusa pieturā kopā ar ceļabiedru veicām šūdināšanas darbus. Tie izrādījās esam akurāt tik sekmīgi un ilgtspējīgi, lai kleita nesaplīsuse noturētos līdz pat šim rītam.
Ahoi! Omm! Karuna! Inshallah! Slava gospodji.
Bog dal, bog vzjal.
Atceros, reiz braucam uz gadatigu ventspilī. Mazā mazmurse vēl bija apm. 6g.v. Bijam gatavojusies izbraukt jau ap sešiem, lai ap deviņiem būtu tur. Aber tak aizgulējamies, rezultātā izbraucām no mājas ap astoņiem, iebraucam benzīntankā, iepildamies, a karti Lācis mājās atstajis. Paliekam ar mamzursi ķīlā, lācis brauc uz centru atpakaļ pēc kartes. Beigu beigās tuvojamies ventspilij, gāž kā ar sp. Vel iebraucam nopirkt lietussargus un plēves, rezultātā kaut kur ap divpadsmitiem esam izkrāvušies.. aber ja mēs būtu sešos braukuši, tad 1) visu rītu sēdētu lietū 2)veikali vēl ciet, nevarētu nopirkt ne plēves nekā.
Beigās, protams, tirdziņa apmeklejums niecīgs, sēžam, minam vārdus uz burta "b" utt., smejamies ka bendža pat nav atmaksājusies.. pašķidrajā ļaužu masā starp lauku večiņām, kas meklē sēnēm grozu vai pannai kadiķa lāpstiņu, vai kāpu grabeklīti, iznirst plecīgs ārzemnieciska paskata kungs. Nopietni aplūko mūsu samirkušo klāstu un apjautājies - zis iz ember? - nopērk krelles par divdesmitarkautko ls, vienīgo štruntiņu, ko tai reizē mums ari nopirka. So, benzīns un lietussargs atmaksājās! A vīrs, izrādījās, uz mēnesi or so atbraucisuz vencpils augstskolu kautko tur vieslektēt, un gribēja sievai nopirkt dāvanu.
jā, viņš ir, sauc to kaut vai par čunčiņveikala pārdevēju, un, iespējams, mūsdienu apstākļos viņu vajadzētu saukt "Viņš/Viņa/Tas/Tā" ;)