![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Toties vakar bija kārtējā reize, kad man bija iespēja apsvērt, kas ir kas nav 'normāli'. Ir jau tā, ka mans hobijs ir nedaudz orientēts uz zināmu bezpreģēlu un 'nenormālību' un fizisko spēju robežtestiem, bet līdz šim man bija izdevies to noturēt tādās kā sociāli nebīstamās formās. Taču vakardiena izvērtās nedaudz citādāka pavisam triviālu apsvērumu dēļ - Pilsonis Bērnu Tēvs nekādi nevarēja pavadīt laiku ar viņiem, kamēr man jārealizē savas savādās tieksmes, līdz ar ko 6 un 7 gadus vecie K un M tika ieģērbti kluba īpašumā esošajās vismazākā izmēra hidrās, katrs dabūja kājās un rokās pa manam neoprēna zeķu un cimdu pārim, veikals NS King bija pretimnākošs mazizmēra gumijas zābaku pārdošanā ar dēmoniskām atlaidēm, pa flīsa jaciņai mugurā, lietus jaciņas vēl virsū, NTR (No Ties Required) ķiveres galvā/Stearns vestītes pievilktas līdz knapai ieelpot spējai, un - jā. Amata.
Gļuks bija apstāklī, ka no noliktavas nejauši bija paņēmies nevis 6 vietīgais sportiskais rafts ar handy (leggy?) štropītēm, kur aizkabināt kājas, kā arī ērto zeķi, pa kuru izliet lieko ūdeni, bet gan milzīgā 10 vietīgā pārgājienu govs bez jebkādām ekstrām. Upē, kas braucama burtiski atsevišķus mirkļus gadā un, vēlams, ar pēc iespējas manevrīgāku (īsāku, vieglāku, ātrāku) peldlīdzekli, 10 vietīgais rafts ierakstās tikpat labi kā es - baleta 'Gulbju ezers' uzvedumā. Īpaši, ja tas jāairē četratā, plus vēl 2 bērneļi. Ūdens līmenis arī nebūt nebija tik sirsnīgs kā pirms 3 nedēļām (+110). Diezgan nācās dauzīties pa akmeņiem. Arī apmēram 5 metrus gara kuģa vadīšana prasa diezgan sirsnīgu darbību no stūres airiem. Da visiem. Pēc apmēram 10 km K. padevās, nolika airīti un klusām sāka salt nost. M. pavisam jau bija sašļucis pēc pirmajiem 3kilometriem, kad apnesāmies pie HESa. Nestle Fitness brīnumainie enerģijas batoniņi glāba situāciju tikai pavisam īsus mirkļus. Mēģinājumi pierunāt džekus lietot melno, rūgto kafiju, kas bija vienīgais siltuma avots, sevišķus panākumus neguva. Pēc pirmā ar zaru nobrāztā ģīmja, komandu 'Guļās, un airi iekšā' jaunatne ievēroja zibens ātrumā. Ja es aizmirsu piebilst, vakar bija tā dieniņa, kad Dievzemītē saulītei bija bijis slinkums uzlēkt, kā arī gaisa mitrums bija tuvu 100%, proti, bija grūti atšķirt, kad līst un kad tu vienkārši elpo ūdeni.
Lieki teikt, ka tumsa, ja to tā var nosaukt, iestājās negaidīti laicīgi. Arī gaismas pārāk daudz nebija pirms tam. Ap gāzes vadu jau vairs nevarēja izšķirt nevienu šķērsli, ne straumes gaitu, ne zarus, ne akmeņus, neko. Pēdējos puzotru-divus km nomaucām uz aklo, pie kam neticami veiksmīgi. Ap kādiem 17 sasniedzām Zvārtnieku un izrāpāmies malā. Triks slēpās apstāklī, ka mašīna bija pie Līgatnes tilta, tātad kādam aklā tumsiņā tai bija jāiet pakaļ. Pa šo laiku sīči bija jau pārvarējuši to šoka stāvokli un negaidīti dzīvīgi sprinģoja zem nu jau slīpajām lietus gāzēm, spēlēdami 'iesit man stipri ar airi pa ķiveri'. Es apcerēju kā es iešu uz attāli spīdošajām mājām lūgt, lai ielaiž mazos ūdenstūristus pasēdēt pie krāsns, kamēr mēs, pieaugušie, iesim meklēt kaut kur mežā acīmredzami nomaldījušos mašīnas atdzinēju. Maisā atradās pilnīgi slapja maize ar šķiņķi, kas tika nolocīta apmēram kā kad Ļeņingradas blokādē.
Pēc mašīnas gājēja bija apmaldījusies tikai nedaudz. Izrādās, instrukciju devējs bija vēstījis, ka tas ir kādu 15 minūšu kājāmgājiens. Pēc aptuveni minētā laika meitene bija ieraudzījusi ugunskuru un nodomājusi, ka tā arī būs tā vieta (katram rekomendēju pastaigāties pa Amatas dabas taku 15. novembrī pēc 17:00 slapjā hidrā un neoprēna zābakos. Visvisādas muļķības jums izmetīsies no galvas, atstājot vietu tikai būtiskajam). Tomēr izrādījās, ka tā ir kāda _pārgājienā_ ejoša ļaužu grupa, kas nu jau otro dienu bauda dzimtās zemes dabu (Izmirksti par Latviju!). Laipnie cilvēki viņai aizdeva ciklopu un izstāstīja, ka vēl kā minimums 40 min. jākāto virzienā tādā un tādā.
Nu jā. Kopsummā pēc kādas puzotras stundas mēs, Zvārtes infocentra nejaušie viesi, sagaidījām panaceju - auto ar siltām, sausām drēbēm. M. kādu stundu vēl pēc tam nesarunājās ne ar vienu, tikai lielām, apaļām acēm skatījās pa logu. K. pats bija spējīgs noraut no sevis hidru un pārģērbties lauka apstākļos, kādi nu tie bija, vislaik atkārtodams 'tūliņ jau būs labi, tūliņ jau būs labi', kā arī piedalījās pie airu n shit sakraušanas transportlīdzeklī.
Šodien neviens nav slims, kā arī, es tiešām nezinu nevienu, kas pēc šādiem pasākumiem ever būtu apslimis.
Apsveru iespēju māmiņu portālā Calis.lv publicēt ieteikumu sadaļā materiālu 'Kā pavadīt daudzās brīvās dienas ar bērniem, kuras iekrīt uz valsts svētkiem novembrī'.
Gļuks bija apstāklī, ka no noliktavas nejauši bija paņēmies nevis 6 vietīgais sportiskais rafts ar handy (leggy?) štropītēm, kur aizkabināt kājas, kā arī ērto zeķi, pa kuru izliet lieko ūdeni, bet gan milzīgā 10 vietīgā pārgājienu govs bez jebkādām ekstrām. Upē, kas braucama burtiski atsevišķus mirkļus gadā un, vēlams, ar pēc iespējas manevrīgāku (īsāku, vieglāku, ātrāku) peldlīdzekli, 10 vietīgais rafts ierakstās tikpat labi kā es - baleta 'Gulbju ezers' uzvedumā. Īpaši, ja tas jāairē četratā, plus vēl 2 bērneļi. Ūdens līmenis arī nebūt nebija tik sirsnīgs kā pirms 3 nedēļām (+110). Diezgan nācās dauzīties pa akmeņiem. Arī apmēram 5 metrus gara kuģa vadīšana prasa diezgan sirsnīgu darbību no stūres airiem. Da visiem. Pēc apmēram 10 km K. padevās, nolika airīti un klusām sāka salt nost. M. pavisam jau bija sašļucis pēc pirmajiem 3kilometriem, kad apnesāmies pie HESa. Nestle Fitness brīnumainie enerģijas batoniņi glāba situāciju tikai pavisam īsus mirkļus. Mēģinājumi pierunāt džekus lietot melno, rūgto kafiju, kas bija vienīgais siltuma avots, sevišķus panākumus neguva. Pēc pirmā ar zaru nobrāztā ģīmja, komandu 'Guļās, un airi iekšā' jaunatne ievēroja zibens ātrumā. Ja es aizmirsu piebilst, vakar bija tā dieniņa, kad Dievzemītē saulītei bija bijis slinkums uzlēkt, kā arī gaisa mitrums bija tuvu 100%, proti, bija grūti atšķirt, kad līst un kad tu vienkārši elpo ūdeni.
Lieki teikt, ka tumsa, ja to tā var nosaukt, iestājās negaidīti laicīgi. Arī gaismas pārāk daudz nebija pirms tam. Ap gāzes vadu jau vairs nevarēja izšķirt nevienu šķērsli, ne straumes gaitu, ne zarus, ne akmeņus, neko. Pēdējos puzotru-divus km nomaucām uz aklo, pie kam neticami veiksmīgi. Ap kādiem 17 sasniedzām Zvārtnieku un izrāpāmies malā. Triks slēpās apstāklī, ka mašīna bija pie Līgatnes tilta, tātad kādam aklā tumsiņā tai bija jāiet pakaļ. Pa šo laiku sīči bija jau pārvarējuši to šoka stāvokli un negaidīti dzīvīgi sprinģoja zem nu jau slīpajām lietus gāzēm, spēlēdami 'iesit man stipri ar airi pa ķiveri'. Es apcerēju kā es iešu uz attāli spīdošajām mājām lūgt, lai ielaiž mazos ūdenstūristus pasēdēt pie krāsns, kamēr mēs, pieaugušie, iesim meklēt kaut kur mežā acīmredzami nomaldījušos mašīnas atdzinēju. Maisā atradās pilnīgi slapja maize ar šķiņķi, kas tika nolocīta apmēram kā kad Ļeņingradas blokādē.
Pēc mašīnas gājēja bija apmaldījusies tikai nedaudz. Izrādās, instrukciju devējs bija vēstījis, ka tas ir kādu 15 minūšu kājāmgājiens. Pēc aptuveni minētā laika meitene bija ieraudzījusi ugunskuru un nodomājusi, ka tā arī būs tā vieta (katram rekomendēju pastaigāties pa Amatas dabas taku 15. novembrī pēc 17:00 slapjā hidrā un neoprēna zābakos. Visvisādas muļķības jums izmetīsies no galvas, atstājot vietu tikai būtiskajam). Tomēr izrādījās, ka tā ir kāda _pārgājienā_ ejoša ļaužu grupa, kas nu jau otro dienu bauda dzimtās zemes dabu (Izmirksti par Latviju!). Laipnie cilvēki viņai aizdeva ciklopu un izstāstīja, ka vēl kā minimums 40 min. jākāto virzienā tādā un tādā.
Nu jā. Kopsummā pēc kādas puzotras stundas mēs, Zvārtes infocentra nejaušie viesi, sagaidījām panaceju - auto ar siltām, sausām drēbēm. M. kādu stundu vēl pēc tam nesarunājās ne ar vienu, tikai lielām, apaļām acēm skatījās pa logu. K. pats bija spējīgs noraut no sevis hidru un pārģērbties lauka apstākļos, kādi nu tie bija, vislaik atkārtodams 'tūliņ jau būs labi, tūliņ jau būs labi', kā arī piedalījās pie airu n shit sakraušanas transportlīdzeklī.
Šodien neviens nav slims, kā arī, es tiešām nezinu nevienu, kas pēc šādiem pasākumiem ever būtu apslimis.
Apsveru iespēju māmiņu portālā Calis.lv publicēt ieteikumu sadaļā materiālu 'Kā pavadīt daudzās brīvās dienas ar bērniem, kuras iekrīt uz valsts svētkiem novembrī'.
Un man ļoti žēl, ka netiku pie tevis. Ap sešiem vēl mīcījos pa upi, viss bija neplānoti ievilcies un Rīgā tiku tikai ap 9. Lasu, ka pasākums ir bijis dievīgs. Lai tev priecīgi!