![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pavisam saldi smaržo rītdiena no loga otras puses.
Vajadzētu taču būt tā, ka viss ir skaidrs, un nekādu jautājumu neatrisinātu nav palicis.
Es visu par to zinu, man ir skaidras cēloņsakarības un izrietošās sekas jebkuram scenārijam. Scenārijiem.
Uz jebkuru notikumu pavērsienu es raugos gauži mierīgi.
Visas zāles it kā darbojas, bet tik īslaicīgi.
Un tomēr. Es neredzu nevienu pašu sakarīgu darbību, risinājumu, kustību komplektu,
kas varētu sniegt paliekošu mierinājumu;
un uzkārt kaklā cilpu un izspert tabureti nejēdzīgajai situācijai, kas ievilkusies n-to gadu garumā.
Es negribu, ka man vislaik trīc rokas.
Tas izskatās tik smieklīgi un neadekvāti.
nepiemēroti tik.
Ir taču jāmācās no savām kļūdām un nedrīkst vislaik darīt vienu un to pašu,
vislaik trāpīt vieniem un tiem pašiem skaistajiem, mīļajiem, ak ak, cik pazīstamajiem.. vilinošajiem..
grābeklīšiem.
Jā, jā, šai žanrā es esmu perfekta. tik zinoša un _prasmīga_ un paredzama.
Fonā, kamēr es te plosos ar paškritiku, noris The Bridges of Madison County, un vei, es nekad to neesmu redzējusi.
Ļoti lēna, minimizēti salkana (gandrīz nemaz!) niansēta un tikpat paredzama kā mana mūžīgā māksla atrast visskaistāko sudraba grābeklīti un tam uzkāpt.
Tad pieliekties, pacelt to, apskatīt, un - lielākai jautrībai - iecirst sev mugurā. Un turpmāko relatīvi īso distanci nežēlīgi mocīties, mēģinot smaidīt, izčakarēt grābekli no muguras un nevarēt saprast - ko man tagad - šo jauno, skaisto rotaļlietu aizmest pa gaisu, likt zemē un atkal kāpt virsū, vai atstāt kur ir - mugurā. Bet tur jau, ziniet, viens grābeklis ir priekšā, zelta. Un spiež tā, ka maz neliekas.
Varētu brīnīties, kāpēc man nepiemetas asins saindēšanās, tad lūk ziniet, tāpēc man ir tik atskurbinošs un antibiotisks raksturs - man vislaik jācīnās ar grābekļu izraisīto sepsi, un man ir maniere savu antibiotismu izplatīt sarunās ar citiem.
Es dikti labi apzinos grābekļu nozīmi savā dzīvē.
Vajadzētu taču būt tā, ka viss ir skaidrs, un nekādu jautājumu neatrisinātu nav palicis.
Es visu par to zinu, man ir skaidras cēloņsakarības un izrietošās sekas jebkuram scenārijam. Scenārijiem.
Uz jebkuru notikumu pavērsienu es raugos gauži mierīgi.
Visas zāles it kā darbojas, bet tik īslaicīgi.
Un tomēr. Es neredzu nevienu pašu sakarīgu darbību, risinājumu, kustību komplektu,
kas varētu sniegt paliekošu mierinājumu;
un uzkārt kaklā cilpu un izspert tabureti nejēdzīgajai situācijai, kas ievilkusies n-to gadu garumā.
Es negribu, ka man vislaik trīc rokas.
Tas izskatās tik smieklīgi un neadekvāti.
nepiemēroti tik.
Ir taču jāmācās no savām kļūdām un nedrīkst vislaik darīt vienu un to pašu,
vislaik trāpīt vieniem un tiem pašiem skaistajiem, mīļajiem, ak ak, cik pazīstamajiem.. vilinošajiem..
grābeklīšiem.
Jā, jā, šai žanrā es esmu perfekta. tik zinoša un _prasmīga_ un paredzama.
Fonā, kamēr es te plosos ar paškritiku, noris The Bridges of Madison County, un vei, es nekad to neesmu redzējusi.
Ļoti lēna, minimizēti salkana (gandrīz nemaz!) niansēta un tikpat paredzama kā mana mūžīgā māksla atrast visskaistāko sudraba grābeklīti un tam uzkāpt.
Tad pieliekties, pacelt to, apskatīt, un - lielākai jautrībai - iecirst sev mugurā. Un turpmāko relatīvi īso distanci nežēlīgi mocīties, mēģinot smaidīt, izčakarēt grābekli no muguras un nevarēt saprast - ko man tagad - šo jauno, skaisto rotaļlietu aizmest pa gaisu, likt zemē un atkal kāpt virsū, vai atstāt kur ir - mugurā. Bet tur jau, ziniet, viens grābeklis ir priekšā, zelta. Un spiež tā, ka maz neliekas.
Varētu brīnīties, kāpēc man nepiemetas asins saindēšanās, tad lūk ziniet, tāpēc man ir tik atskurbinošs un antibiotisks raksturs - man vislaik jācīnās ar grābekļu izraisīto sepsi, un man ir maniere savu antibiotismu izplatīt sarunās ar citiem.
Es dikti labi apzinos grābekļu nozīmi savā dzīvē.