19. Septembris 2006

• VIENA PARASTA DIENA
• 19.9.06 20:31
• stāsts
  
  Visu dienu mājās vazājos. Neko īpašu nedarīju. Kā vienmēr no rīta galva bija pilna ar kaut kādiem plāniem. Bet bija slinkums. Jā, vienkāršs slinkums, nav man nekādu citu attaisnojumu (varbūt es slikti meklēju, bet pat meklēt slinkums).
  Izveidoju sev šo dienasgrāmatu, un nezinu, vai tas ir tiešām tas, kas man ir vajadzīgs. Vēlāk, varbūt, uzzināšu.
  Viņam piezvanīju, gribējās ar viņu papļapāt.
  - Ui, sorry, sorry, es tagad ļoti aizņemts esmu. Davai es Tev vēlāk pats piezvanīšu?
  - Nu davai, attā!
  Interesanti, ko viņš tur dara, ja ar mani parunāt nevar? Mēs jau sen esam ļoti labi draugi, un pēdējā laikā pēkšņi kaut kādi "aizņemts"
  Skatījos televizoru, domājot par kaut ko citu (par ko tieši tagad neatceros). Nevaru vien nobrīnīties, cik tur muļķību ir. Katru mirkli. Kā ķīniešu tūristi: viņi 5 kadrus sekundā taisa, un te 5 muļķībiņas sekundā saka. Nē, labāk skypā laiku tērēt, nevis pie televizora ar stulbiem seriāliem un sarunu šoviem, tipa "talk-shows". Kā tai krievu jokā:
  -Ko nozīmē "ток-шоу"? - Казнь на электрическом стуле!
  Internets... No agra rīta līdz vēlam vakaram. Tā, varbūt, jau diagnoze ir? Tāda: ja sāc dienu, skatījot e-pastu, tad jau [pa vēlu]. Jo normālie cilvēki vai nu ar kafiju dienu sāc, vai ar tēju. Un bērni ar putru. E-maila rīta ēdienkartē nav.
  Viņš tak piezvanīja:
  - Čau, nu kā iet? - Nu tā, so-so. Un Tev? - Oi, šodien ļoti aizņemts esmu. - Tad kāpēc zvani? - Nu es pasolīju, vot zvanu. - Tad Tev laika nav? - Nu... - Labi, davai, čau. - Nu paga, Tu kaut ko gribēji uzzināt? - Nē, vienkārši mājās slinkoju. Dziesmu atceries? "Je me sens si seul..." - Jā. Tad es Tev no mājām piezvanīšu.
  Ej dirst! Es Tev arī teikšu, ka aizņemts esmu.
  Nezinu, kas ir noticis. Vienmēr tādi labi draugi bijām. Un pēdējā laikā... nezinu... it kā kaut kas nopietns notika, bet es nepamanīju kas un kad. "Viss būs tieši tā, kā Tu vēlies..."
  Francūži saka: "C'est la vie!" Un krievi saka: "Takova se-ļa-va!"
  Tikai jāizvēlās.
• Mūzika: Borowa MC - Dvēselis osorys
  Garastāvoklis:: optimistic
• 4 paskatījāspaskatīties

• BŪS?
• 19.9.06 22:58
• Pa vakaru Skypē sarakstījos ar vienu draudzeni. Un viņa man pastāstīja, ka pusi vakara skrēja pa zooveikaliem, jo ļoti grib nopirkt sev trusi. Saka, ka pavisam drīz viņai būs pundurtrusis, un ka nekāda cita truša viņai nevajag. Tāds mazulītis mājās būs, tikai nezina kad. Bet tas jau nav svarīgs.
  Visiem jāgaida, un mēs, kā pacienti rindā, gaidām.
  Vakar ar vienu draudzeni runāju, viņa sev kaķi meklē. Man drīz būs mazs draugs!. Viņai, tiesa, kaķis nesen ir miris.
  Un man nekad dzīvnieku nebija. Nē, nu kā, kaut kad man bija papagailis, zils un mazs. Es pats tad biju mazs. Visi manu papagaili sauca Ķeša. A nebija viņš nekāds "Ķeša", jo viņam bija pavisam cits vārds - Kuzja. Nuja, nedaudz smieklīgi var likties, bet man patika šis vārds. Tāda negaidīta oriģinalitāte, vai ne? Pēc kaut kāda laika sāka vasaras brīvdienas, un es uz trīm mēnešiem aizbraucu no Rīgas pie vecvecākiem. Un kad es no turienes atgriezos man jau nebija papagaiļa. Visu vasaru vecāki negribēja vai tiešām nevarēja man teikt, ka viņš ir... Nē, es šo vārdu (Jūs labi zināt, par kādu es te runāju) neteikšu, jo noteikti nezinu un nezināju. Bet mājās viņa vairs nebija. Un būra arī nebija. Un man reizēm bija domas, ka ja būris būtu, tad mans draugs atgrieztos. Pēc tam es par viņu gandrīz aizmirsu. Jo mazs biju.
  Visu dzīvi es gribēju nopirkt suni. Tādu nelielu, tipa takšu. Mēs būsim "laba kompānija". Varbūt man arī būs? Vēlāk? Nekas, es pagaidīšu, es nekur nesteidzos.
• Mūzika: televizors
  Garastāvoklis:: thoughtful
• 4 paskatījāspaskatīties