par · laiku · kuru · vairs · nevar · sasmelt

Ja toreiz nebūtu lijis lietus Salacgrīvas pludmalē, mēs noteikti nebūtu iepazinušes. Viņu pamanīju jau uzreiz, no pirmā acu skata, jutu ka tur ir kas vairāk par parastu cilvēku, kaut kas skatienā, kaut kas stājā-kopums kā tāds. Kā vīrietis viņš mani nekad nav interesējis un tas pat ir mazliet skumji jo manuprāt mēs būtu lielisks pāris. 3 dienas pie jūras pagāja nemanot, saule karsēja, bija karstākās augusta dienas, sēdēju uz milzu akmens pie Veczemju klintīm, dzēru šampanieti un vienkārši baudīju iepazīšanos. Toreiz es vēl nenojautu ka šis cilvēks kļūs par daļu manas dzīves, par vienīgo ko es no sirds varu saukt par DRAUGU. Tādu līdz kaulam..un es neticu ka draudzība vispār spēj būt stiprāka kāda tā ir mums. Es toreiz viņam izkratīju visu savu sirdi par dzīvi, viņš man savu, šķiet ka tajā brīdī viņš bija tik pat ļoti miris kā es, atšķīrāmies tikai ar pieredzi un rakstura stingrību, kuras man noteikti ka toreiz vēl nebija. Godīgi sakot, es nezinu vai es vispār būtu tikusi pāri tai iekšējai krīzei un depresijai par ko parūpējās mans nu jau EX uzguldamies pirmajai pretīmnācējai un tādā veidā padsmit minūšu laikā izjaucot mūsu ģimeni lai vēlāk lietu krokodila asaras.
Es toreiz pie jūras viņam atvēru acis, teicu ka viņa jauniegūtais statuss- būt brīvam vēl neko sliktu nenozīmē. Viņš sevi bija norakstījis, pietiekami labi situēts,izskatīgs un atlētisks vīrietis vārda vistiešākajā nozīmē. Vīrietis no A līdz Ž, nevis parodija. Vēl pēc nedēļas mēs Igaunijā nejauši satikām Krievus un pilnīgi mistiskā veidā kļuvām par filmas sižeta cienīgu notikumu līdzdalībniekiem. Mēs sēdējām kaut kur Pērnavas vecpilsētā, dzērām alu ar īstu krievu kurš lielījās ar savu monētu kolekciju un cēla galdā visgardāko siļķi, ja es stāstītu kā mēs ar viņu un viņa sievu iepazināmies, neviens neticētu. Es joprojām tam nespēju noticēt. Tās 3 naktis bija neaprakstāmu notikumu savirknējums, šķiet ka tās bija notikumiem bagātākās naktis visā manā dzīvē. Mēs braucām regulāri uz svešām pilsētām, dzērām rumu un runājām par dzīvi. Viens otru stutējām kā nu spējām un mums nekad nav tā ka nav par ko runāt. Un jā, tā patiešām ir īsta draudzība, bez intīmām detaļām, nevis kārtējais jēlais mīlasstāsts vai īslaicīga aizraušānās Tā es lēnām aizmirsos no rūgtumiem.. un ja tajā naktī nebūtu lijis, es nebūtu pavadījusi vēl tūkstoš nakšu pie jūras, nebūtu darījusi tādas dullības ko es nekad mūžā nevarētu atļauties ar vēl kādu citu. Un tā jau 2 gadus, es savu dzīvi bez Tevis iedomāties nespēju.

Sauksim to par Dievu, saka ka viņš nekad neuzliek cilvēkam vairāk kā tas spēj pacelt. Es laikam esmu pārcilvēks tad, gandrīz kā kalnietis no tās senās filmas, kas spirināsies tikmēr kamēr nenocirtīs galvu. Ja tā padomā, ir jau mēreni labi, vismaz kāds darbs,varu saukt sevi par studenti atkal pēc gadiem un tuvākjā laikā visticamāk ka pat divkāršu.. tas būs pārbaudījums sev pašai tā teikt labākas nākotnes vārdā, uz pāris gadiem noraut stopkrānu dzīvei,uzlikt visu uz pauzes lai pēc tam var atkal pievērsties dzīvošanai-citā kvalitātē,cerams. Ko es no šodienas gaidu? Produktīvu dienu, lai šī nav kārtējā diena kad man vienkārši nav spēka. Es no dzirksteļojošas, dzīvesprieka pilnas enerģijas bumbas esmu pārvērtusies blāvā, mazliet īgnā ''tantē'',šķiet nu jau sen, sen nejūtos kā sieviete, bet kā robots,kam ir jāveic dzīvībai nepieciešamās funkcijas lai eksistētu,nemaz nedomājot par kaut kādu sievišķības izpausmju realizēšanu un pat atelpas brīžos vairs nesanāk atslēgties. Un nevarētu teikt ka man trūkst brīvā laika,es esmu pārāk nogurusi pat lai atpūstos. Un nav tā ka es redzu visu sliktu vai nelabu vai īdu, tieši pretēji, viss taču ir kārtībā, bet sevī nespēju pārvarēt to apokaliptisko sajūtu ar kuru cīnos kā minimums 3 gadus, ka man tagad vienai ir jāveido sava dzīve un jāatbild par bērnu. Vienai ir jācīnās pilnīgi ar visu un nebūs kam piezvanīt un pajautāt kā labāk un ko tagad labāk, ja vien nevēlos dzirdēt atkal kādu trīsstāvīgo.. trīs sasodītus gadus es cīnos ar sevi, ar to vēlmi beidzot atrauties,nostāties uz kājām un nebaidīties pieņemt lēmumus, tāda frustrācija, pašiznīcināšanās, sevi sagraužu no iekšpuses. Tā ir sevis žēlošana,jā zinu,bet ko lai dara? Ir izmēģināts viss iespējamais un neiespējamais, atliek vēl psihologs. Tas laiks kamēr bērns naktīs kliedza, kad dienu no dienas raudāju ,braukāju neskaitāmus kilometrus uz darbu, pēc tam atpakaļ lai paspētu uz bērnu dārzu pakaļ meitai un tad kad aiz pārguruma mana mašīna reiz ziemā izvirpuļoja cauri vēl divām citām mašīnām, kad attapos grāvī. Kad sapratu ka esmu pārgurusi no negulēšanas, no emocionālās spriedzes no visa.. un toreiz tik ļoti sāpēja ka viņš kaut kur Vecrīgā dzer un mīcās ar random sievietēm, ka naktīs labi guļ un ka viņam ir pilnīgi vienalga kas notiek ar mani un nu jau tikai manu bērnu. Man šķita ka es nojūgšos,ka sajukšu prātā. Es tagad nemāku pateikt vai tā būtu bijusi mana vājuma pazīme vai tieši pretēji-stipruma pazīme ja būtu sev jau toreiz atradusi ''ielāpu'' ar ko to sāpi aizstāt. Un tad es sabruku, pēc kārtējās traumas no pārguruma, stiprā sieviete sabruka un es ''uzsēdos'' uz antidepresantiem. Nezinu vai tas bija placebo vai tās brīnumtabletītas bija tiešām tik efektīgas, ka mani kaut nedaudz,bet no tās bedres izcēla un es tā minimāli,bet spēju sākt elpot.Bet tas nebija drausmīgākais laiks manā mūžā. Un šeit ir stāsts par to cik ļoti cilvēks pats sev spēj pāri izdarīt tikai ar domām vien. Tā skan ļoti banāli un tukši, bet secinājums no manas puses ir tāds, ka ir jādomā labas domas,sevi maksimāli pozitīvi jāprogrammē un ja besī un negribas to darīt, tad kaut vai mākslīgi.