par · laiku · kuru · vairs · nevar · sasmelt

nupat atbraucu no pirts.. mana pirtsslota bija no kļavu lapām,piparmētrām,rudzupuķēm un pelašķiem.. cienājos ar pašaudzētiem tomātiem un gurķiem un uz viegli iesārtušās ādas rotaļājās garaiņi saulrieta krāsās. Ar basām kājām bakstīju zemi, uz brīdi likās ka es esmu par netīru lai tik tīri dzīvotu.

vēl viena nedēļa un būs pagājis mēnesis kopš es iesniedzu atlūgumu. Viss beidzot būs beidzies.

sēdēju pagājušajā naktī uz kādas ļoti īpašas palodzes Vecrīgā un klausījos no platēm Led Zeppelin,smēķēju un dzēru alu. Es jūtos ideāli restartējusies.

kāds var ieteikt kādu labu grupu, man slāpst pēc kaut kā jauna un laba! Ne no smagā gala, vēlams

izmēģinu ''tindera'' plašumus, esmu vīlusies :D

es esmu vāja,totāli vāja pret savu ķermeni un apziņu. Konstanti nav spēka.

uz baznīcām vienmēr eju pēc miera, man patīk vērot gleznojumus, protams, ka uzkāpu arī tornī.. lejā kāpojot satiku vīrieti gumijas kurpēs , šortos ar spaini rokā, izrādās ka mācītājs, kurš tur pat arī dzīvo, palīdz remontadarbos. Tik izteikti neslimi pozitīvi domājošu,zinošu, gudru mācītāju redzēju pirmo reizi. Mēs norunājām 3(!!!) stundas par dzīvi,par vēsturi, bet nevienu pašu brīdi nerunājām par to cik kas ir slikti un negaudāmies par to kādi laiki pienākuši un tas šķita tik pašsaprotami. Tā vienkārši trīs stundas gājām viens otram garām, tā bija sava veida miera iegūšana pēc pēdējā laika notikumiem, jo līdz šim nekur citur mieru kā pie jūras nespēju atrast, braucu entos kilometrus un sēdēju katru vakaru viena. Praktiski viena. Kaut kas jau tur ir. Mani jau pēdējos pāria gadus kaut kā dīvaini velk pie reliģsikām celtnēm, citreiz gribas kaut pie durvīm pastāvēt un tā izklausīties sevī, esmu bijusi pēdējā laikā vismaz pārdemsit bazbnīcās, bet šī bija pavisam īpaša.

izstaigāju mežu, joprojām galva griežas un es jūtos pretīga

šīsdienas tikšanās nebija tik traģiska,kā sākotnēji tā likās.. tikāmies nejauši un it kā būtu viens otram tukša vieta,vismaz ārēji. Viss ir kārtībā. Es gribu lai tā arī paliek!

šovakar pirts,upes smarža, labība, slapjas kājas, kaila miesa, jasmīni, kūpoša cigarete saulrietā un vēlme kaut man atkal būtu mīļākais kuru es mazliet mīlu. Man pietrūkst Tevis un to reižu kad mīlējāmies kaut kur dabā un vēl tās reizes kad gaiss kļuva tāds biezs un dzirksteles šķīda. Bet tā nav tāda baigā smeldze, vienkārši skaista, kaislīga atmiņa par neseniem notikumiem.

Es sevi mierinu, ka strādāt bez apstājas ir tikai normāli, bet šodien,braucot no darba,likās ka es izslēgšos un pat ne no noguruma, bet no totālākās wtf sajūtas ko es vispār daru un kāpēc nav miera.

It kā jau ir vienalga, it kā patiešām ir vienalga, nenopietnas attiecības, kas izvērtušās gada garumā laikam bija pārāk nopietns pārbaudījums manai vēlmei nepieķerties, lai es tagad sēdētu pie viena līgo galda ar viņu un viņa jauno mīlu. Nu, nē.

gribas spiegt no tā cik ļoti maģiska, majestātiska ir daba šajā laikā. Galvu reibinoši ir šie vakari,smaržo upe, smaržo zāle, smaržo ceriņi un vēl nepieradinātajās,basajās kājās duras akmeņi..un es to izbaudu ar lielāko prieku, es esmu laimīga ka varu būt pie dabas ar savu bērnu, ka man ir iespēja nedzīvot mūros un ka es vairs neesmu Anglijā.Ir pirmais jūnijs, šis gads kopš pagājušās vasaras ir aizskrējis neticami.. neticami ka es te atkal esmu!

Lai arī dzīvei laukos ir savi mīnusi, bet es patiešām lepojos ka es pie secinājuma ka pilsēta nav priekš manis nonācu jau ļoti,ļoti sen un nav sanācis bezjēdzīgi tērēt laiku.

šis vakars ir mokošs.. jo skaistāka dzīve paliek jo man ir arvien grūtāk un grūtāk pieņemt ka tevis vairs nav un tu to visu neredzi un ka tu neredzi kā izaug mūsu meita.Un mēs kopā nesagaidām Jāņus un nesmaržojam ceriņu ziedus jau kuro gadu.. Viņai nekad nebūs atmiņas par tēvu kurš viņu nesa pār kalnu vai iemācīja kaut ko labu ko novērtēt visu dzīvi. es izklausos pēc gaudules, bet ik pa brīdim uznāk tādi krahi ka liekas ka es salūzīšu no tā izmisuma kāds ir manī. ir izietas visas stadijas un šī ir pati vieglāka jo ir pilnīgi vienalga viss pārējais, asaras vairs nelīst vai līst reti un koncentrēti,vairāk man ir bail no šīm panikas lēkmēm. Dzīve iet uz priekšu un es joprojām to neprotu pieņemt. Es saku ka ''tevis vairs nav'' jo tu mums esi miris-vai otrādāk, bet man kā sievietei nebūtu lielākas laimes kā redzēt ka tev viņa ir vajadzīga, ka tu atbrauc pie viņas, ka tu apmeklētu kaut vienu viņas pasākumu vai vienkārši aizvestu makšķerēt vai ko citu ko dara tēti un meitas..

Pārprodukcija

let it be