šis vakars ir mokošs.. jo skaistāka dzīve paliek jo man ir arvien grūtāk un grūtāk pieņemt ka tevis vairs nav un tu to visu neredzi un ka tu neredzi kā izaug mūsu meita.Un mēs kopā nesagaidām Jāņus un nesmaržojam ceriņu ziedus jau kuro gadu.. Viņai nekad nebūs atmiņas par tēvu kurš viņu nesa pār kalnu vai iemācīja kaut ko labu ko novērtēt visu dzīvi. es izklausos pēc gaudules, bet ik pa brīdim uznāk tādi krahi ka liekas ka es salūzīšu no tā izmisuma kāds ir manī. ir izietas visas stadijas un šī ir pati vieglāka jo ir pilnīgi vienalga viss pārējais, asaras vairs nelīst vai līst reti un koncentrēti,vairāk man ir bail no šīm panikas lēkmēm. Dzīve iet uz priekšu un es joprojām to neprotu pieņemt. Es saku ka ''tevis vairs nav'' jo tu mums esi miris-vai otrādāk, bet man kā sievietei nebūtu lielākas laimes kā redzēt ka tev viņa ir vajadzīga, ka tu atbrauc pie viņas, ka tu apmeklētu kaut vienu viņas pasākumu vai vienkārši aizvestu makšķerēt vai ko citu ko dara tēti un meitas..