ķeros klāt Cibai pie ''rīkles'',lai palīdz savākties čupiņā.. Ir pagājuši 6 gadi un dažas dienas kopš sākās nenormālākais murgs manā dzīvē un vienlaikus skaistākais kas ar mani jebkad ir noticis. Un nu jau ir tā, ka vairs nesanāk darīt elementāras lietas,viss krīt no rokām ārā un ir vienkārši smagi. Depresija tā nav, bet nogurums no dzīves kā tādas.Pat nav vairs sāpīgi. Es varbūt varētu uzrakstīt grāmatu kā 6 gadu laikā iegūt pieredzi ko daži varbūt pat neiegūst visas dzīves laikā, bet no vienas puses, smadzenes labprātīgi tik daudz ko ir atsijājušas no atmiņas, turklāt ir lietas ko vienkārši nevar ne izstāstīt ne uzrakstīt.. Cibā atgriežos lai palīdzētu sev. Uz papīra kaut kā negribas, šķiet ka ir pienācis īstais brīdis sevi ieraudzīt no malas jo no ''sava''skatu punkta sevi zinu jau gandrīz par 100%, tikai paredzēt vēl neprotu,ja domāju vai sev uzticos. Kaut kāds izmisuma kliedziens pēkšņi ieslēdzās kad sapratu ka nekas jau labāks te nebūs, te ir tieši tik cik ir un ne vairāk ne mazāk. ''Daudz tu man solīji,maz tomēr devi, vai nav vienalga-''par dzīvi, par palikšanu pie sasistas siles, par pārgalvību, par apskaidrību kas nāk pēc izmisuma un par kļūdām kuras pieļaut nedrīkstēja.