Tā sajūta

Es esmu laimīga. Es klausos skumjas dziesmas.
Mani vairs neskar tas, par ko iet runa. Mani tas vairs neaizķer.
Es vienkārši baudu mūziku.

....

I don't want to be like you anymore
I don't want to see your face at my door
And I'll never leave like you, that's for sure
I don't want to live like you anymore, anymore, anymore...

Esmu iepirkusi tādu paprāvu kaudzīti grāmatu. Sāku atkal aizrauties. Kā agrāk. Ieslīgt starp burtiem, vārdiem un rindkopām...
Turpināšu ar šo -

/Kibernētiski brīnumi, virtuālas upes un kara noziedznieku procesi ka publiska izrāde - par interdolāriem Kiberpilsētā Dienvidi ir dabūjams viss. Agrāk šī pilsēta bija Austrumu pērle, tagad šeit ierodas cilvēki no visas pasaules, lai izklaidētos līdz savu iespēju galējai robežai. Tomēr šīs pilsētas dienas ir skaistas. Kamēr jauna sieviete sāk bīstamus meklējumus, cenšoties noskaidrot sava pazudušā tēva likteni, slepenā komandcentrā ar gēnu tehnikas līdzekļiem audzināta armija gatavojas atbrīvošanas dienai. Kiberpilsētas Dienvidi apmeklētāji pārāk vēlu pamana., ka apspiestie politiskie un saimnieciskie konflikti tuvina katastrofu.../

p.s. Jāsaka, ka tieši Vēja suņa romāni un Dienas grāmatas man visvisļotāk iet pie sirds.

Tu esi saaudzis ar mani. Tu esi daļa manis. Tā labākā daļa.
Tu esi ielaidis manī savas saknes kā koks ielaiž saknes zemē.
Un man tas sasodīti patīk.