Pavasaris mani sauc
Terapeite pirmajā tikšanās reizē teica, ka es atstāju silta cilvēka iespaidu. Un es nevaru beigt par to domāt. I've been called hot, bet that's not the same, hehe. Es sev ar visu ko saistos, bet ne ar siltu, es jūtos pārāk tīģerīgi lecīgs un ar asiem stūriem, kas nav slikti. Vienkārši- citādāk.
Vēl man ieteica aiziet pie psihiatra un noskaidrot, vai man nevajag medikamentozu palīdzību ar ikdienu. Man liekas, ka šobrīd nevajag, turos šobrīd pie savām mazajām lietām, joprojām ir inerce iet ārā, gatavot ēst, gribēt lietas. Bet vispār man ir bail, ka es tur aiziešu un tāds grumpy onkulis man teiks- akdies, bet ko Jūs šeit esat atnākusi, Jums taču viss ir kārtībā, Jūs vienkārši esat ... es nez, slinka?! Vai ka šis ir human condition un tā ir un vienmēr būs un nekas nebūs citādāk, tā ir tā pieaugušo dzīve, nevis depresija, ja! Get over it!
Citās ziņās dīdos un dricelējos par to, vai man nākamnedēļ vakarā vajag braukt uz Mālpili skatīties Kalendārs mani sauc. Es ļoti gribu redzēt izrādi, bet es neesmu droša, ka manam pirmajam garajam braucienam jābūt tumsā, uz nepazīstamu vietu, pīķa stundā. Es gan varētu braukt agrāk un tad sēdēt mašīnā VISAS stundas līdz izrādei. Hmm, hmm, vispār laba ideja, jo pietiktu jau ar stundu agrāk izbraukt. Ha, fuck yeah!
Man ļoti patīk šis gaidīšanas laiks, kad pavisam, pavisam drīz būs pavasaris, sapņot par to kā es saulē sēdēšu hamokā, vedīšu puķu stādus balkonam (ko droši vien nedarīšu, bet man patīk sapņot par zaļu balkonu), kā saule spīdēs acīs, kā es no rītiem braukšu peldēties jūrā. Nu labi, man vienkārši patīk sapņot, not much into that šeit un tagad :)
Paldies par ieteikumiem, gan apskatei, gan dakteriem, ir vieglāk saņemties, ja ir kaut kādas atsauksmes :)