ak, mana nabaga tenisa roka, pat durvis aizslēgt grūti, akvaivai, akvaivai. Un tizla arī es esmu, viss aizmirsies, knapi bumbiņai trāpīt varu, kur nu vēl slidināt pāri, tuvu tīklam. Tabors aiziet debesīs- tā varētu saukt manu spēles stilu.
Jāsāk gatavoties daudzdienu veloceļojumam Igaunijas ārēs, pēc paziņojuma, ka darīsim TO Dienvidigaunijā, man piemetās krika un nokalta kājas, kalni un kalniņi, man pilnīgi pietika ar to vienu dienu Kurzemes "kalnainajā" apvidū, lai zinātu, ka es būšu īgna (bet no otras puses, es varbūt biju īgna kamēr braucām pa kalniņiem, bet pārguris otrā dienā bija kāds cits, ha).
Nedaudz biedē ceļa sāpes, kas parādās braucot ar lielāko pārnesumu, nemaz nebiju tikusi līdz Jūrmalai (un lietus nebija noķēris mani), kad celis jau čīkstēja. Mēs visi kļūstam veci! Yours truly, Captan Obvious
Skriet Rīgā es joprojām neesmu saņēmusies un jāšanai traucē odi mežā, kas vairāk krīt uz nerviem man nekā zirgam.
Bet beidzot miers, pēc maģistra, bērēm, vilšanās. Tas labi.