Mani mulsina, ka cilvēki gaida, ka feminisms nebūs agresīvs. Feminisms nav tikai agresija un dusmas, bet good god, cik ļoti es saprotu šīs dusmas, kad tu beidzot saproti, ka šī pasaule nekad nav bijusi domāta tev un tavām vajadzībām, tam kā tu jūti, domā, redzi un ... es nez, asiņo! Ka tik ļoti nav ņemts vērā nekas no tā, ko nozīmē nebūt heteroseksuālam cis vīrietim. Pat man seksualitāte un tas, kas mani uzbudina has been altered and fucked with (pun intended) un ka to saprotot, tev principā ir jāmācās sevi no jauna. Ir sasodīti grūti lauzt to, ko tu esi iedomājies kā patiesību no agra vecuma. Tāpēc jā, man liekas, ka mums ir visas tiesības būt dusmīgiem, tas kā mēs to daram, protams, ir cits jautājums. But I feel so done with it.