kamēr ievācās, kamēr visu saprot, pierod un sarod ar Lielo kapu apkārtni, paiet milzīgs laiks, vai ne?! Vislielākā bēda par meža trūkumu, jau divas nedēļas cenšos iet un skriet pa asfaltu, pa ielām- nevaru, negribu, besī... Reikjavikā pa ielām esmu skrējusi divreiz (tā ir mana vienīgā pilsētdzīvošanas pieredze) un, neskaitot vēju, kalnā augšā- kalnā lejā, nekādu nepatiku neizjutu. Bet te luksofori, cilvēki un vārgas potītes noskrietos naikos... phe, vienmēr jau kaut kas ir jāzaudē, lai iegūtu, bet grūti būt meža dzīvniekam pilsētā, pat ja rīta kafija uz saulaina balkona ļoti palīdz pierast un sarast.
Vēl es esmu arī klasiska vergu tipa būtne. Well, fuck you too, karma!