Bet laikam jau nav nekāds pārsteigums manā gadījumā, ka bērnam, kurš vienmēr juties tā, ka ar visu pašam jātiek galā un nav neviena, kam palūgt padomu, izaugot par pieaugušo, dienestā pazūd visas trauksmainās domas un beidzot ir miers. Tas, ka es tā jutos, neizaudzināja mani par pieaugušo, kurš patstāvīgi spēj pieņemt lēmumus, tas mani izaudzināja par pieaugušo, kurš apšauba katra sava pieņemtā lēmuma pareizību un mētājas nevarēšanas izlemt zonā līdz pēdējam.
Un tad beidzot kāds pasaka, ko darīt. Iespējams, no manas puses tas ir stipri infantili, tik ļoti izbaudīt lēmumu nepieņemšanu. Bet it is what it is. And for now I am who I am