diezgan augsts trauksmes līmenis. pēc pagājušās nedēļas, šonedēļ gribu nekur neiet, bija milzīgs cilvēku overload, lai arī ļoti priecīgs un līksms. Un pārāk daudz dzeršanas. Kad es esmu tik trauksmains un nelaimīgs, no manas dzeršanas nekas labs nesanāk, tik vien kā kauns pēc tam par to, kāds lohs esi. Un šobrīd arī jēgpilnāk liekas sēdēt un runāties ar kaķīti, kasīt zirgu un vērot lapsu ar lapsēniem mežā. Vismaz tas ir tas, ko darīju vakar vakarā un pārmaiņas pēc man negribējās novilkt sev ādu (es tiešām nezinu kā citādāk aprakstīt to trauksmes sajūtu, kad gribās tikt prom no sevis). Šodien gan notiek vairāki interesanti pasākumi, bet mēs būsim stiprs, mēs būsim varens un brauksim sēdēt pie kaķīša.

While society is chipping away at giving girls broader access to life’s possibilities, it isn’t presenting boys with a full continuum of how they can be in the world. To carve out a masculine identity requires whittling away everything that falls outside the norms of boyhood. At the earliest ages, it’s about external signifiers like favorite colors, TV shows, and clothes. But later, the paring knife cuts away intimate friendships, emotional range, and open communication."

There are so few positive variations on what a “real man” can look like, that when the youngest generations show signs of reshaping masculinity, the only word that exists for them is nonconforming. The term highlights that nobody knows what to call these variations on maleness. Instead of understanding that children can resist or challenge traditional masculinity from within the bounds of boyhood, it’s assumed that they’re in a phase, that they need guidance, or that they don’t want to be boys.

https://www.theatlantic.com/family/archive/2018/06/imagining-a-better-boyhood/562232/