tāda ļoti dīvaina eksistence, vakaros atnāku mājās un blenžu sienā. jūtos tik tukša un nedzīva. Gribētos gribēt, bet negribās.
ir visādas exciting ziņas ritenīšu ziņās, bet pat tās nav iekšā izstāstīt. Es gribētu draudzēties, iet uz pasākumiem, lasīt, bet viss, ko es daru, ir velobraukšana. Es jūtos kā sīks un savu laiku nodzīvojis pelēks balons. Nekas jau tāds nav noticis. Nekad jau nekas tāds nenotiek. Bet vai kādreiz vairs notiks?

Man palika sevis žēl, un es sev nopirku tos drausmīgi dārgos, sparģeļus. Piedzēru klāt sarkanvīnu un domāju par to, ka būtu taču tomēr jānokaunas. Tev nav labi?! Tev nepietiek?! Tev?! Ēdot fucking sparģeļus un dzerot vīnu asariņas pil?! Salīdzinot ar:"Mammu, vai šo maizīti drīkst ēst šodien?", man nav, par ko sūdzēties. Tā gan vairāk bija mammas trauma, es nejutos tā, ka man tiešām kaut kas akūti trūktu.
Un es situ un spēru like there is no tomorow, tāpēc par mani neviens arī nekad nesmējās.