tāda ļoti dīvaina eksistence, vakaros atnāku mājās un blenžu sienā. jūtos tik tukša un nedzīva. Gribētos gribēt, bet negribās.
ir visādas exciting ziņas ritenīšu ziņās, bet pat tās nav iekšā izstāstīt. Es gribētu draudzēties, iet uz pasākumiem, lasīt, bet viss, ko es daru, ir velobraukšana. Es jūtos kā sīks un savu laiku nodzīvojis pelēks balons. Nekas jau tāds nav noticis. Nekad jau nekas tāds nenotiek. Bet vai kādreiz vairs notiks?