PMS ir mans skriešanas eternālais turn off. 3 sākuma km ar trulām sāpēm vēderā. 3 dienas pēc kārtas. Un tā katru reizi. Bet cik gan viegli šķiet skriet pēc tiem 3km, kad pārastāj sāpēt. Sāpes vispār piešķir dzīvei citu perspektīvu.

Šobrīd ir milzīgs prieks par to, ka manā dzīvē ir feminisms, kaut kā manā galvā tas ļoti strādā kā atbalsts. Ka Tu vairs neesi viens ar lietām, kas pasaulē liekas nepareizas un biedē. Un ļoti patīk arī tā kopības sajūta ar citiem cilvēkiem, gan uzvarās, gan kopējās problēmās. Man ir ļoti žēl, ka kā pusaudzim man nebija šī visa. Būtu bijis daudz foršāk, ja augot un frustrējoties par lietām būtu bijis tāds Femforums, kas pasaka, ka Tavas raizes ir leģitīmas, lietām tā nav jābūt, un Tavs pusautomātiskais protests pret pastāvošo iekārtu nepadara Tevi par mazāk vērtīgu cilvēku. Tiesa, es gan vienmēr esmu juties kā lepns karotājs. Bet vienmēr jau kaut kur sēž tas "Kā man liekas" vs "Tas, ko es redzu". Tagad gribās, lai kā tīnis būtu vairāk koncentrējies uz sevi, nevis uz patikšanu citiem. Un visas tās awkwards puikpieredzes, uhhhh, I wish I had known better

Un tomēr, tas ir tik drosmi atņemoši, ka reizi mēnesī tavs ķermenis uz pāris dienām Tevi nodod.Ja ne vārtīšanās sāpēs pa gultu (visbiežāk gan tā ir darba diena, tāpēc nākas iedomāties, ka vārties sāpēs pa gultu, nevis sāpēs dari savu darbu), tad vismaz mentāls krahs un sajūta, ka esi visnožēlojamākā un bezpalīdzīgākā lieta pasaulē. Ne uz ko vairs nevar paļauties. Arī uz savām domām un sajūtām ne.Jo tās tevi aicina pašiznīcināties. Un tas nav mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.