November 10th, 2016 (08:47 pm)
Un tomēr, tas ir tik drosmi atņemoši, ka reizi mēnesī tavs ķermenis uz pāris dienām Tevi nodod.Ja ne vārtīšanās sāpēs pa gultu (visbiežāk gan tā ir darba diena, tāpēc nākas iedomāties, ka vārties sāpēs pa gultu, nevis sāpēs dari savu darbu), tad vismaz mentāls krahs un sajūta, ka esi visnožēlojamākā un bezpalīdzīgākā lieta pasaulē. Ne uz ko vairs nevar paļauties. Arī uz savām domām un sajūtām ne.Jo tās tevi aicina pašiznīcināties. Un tas nav mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.
Same! Tas ir tā, it kā vienu dienu pirms mani pārņem atprātotājs, everything becomes hopeless.