Par katra paša iekšējo praidu, par cilvēku grupas nonivelēšanu līdz vienai kopīgai pazīmei un to neaprakstāmo sirsnīgumu, labsirdību, mīļumu- sauciet kā vēlaties- palika silti ap sirdi. Tā, ka gribās iet un apskaut, you know. (Man jau vispār patīk grābstīties ap cilvēkiem, kas man patīk, ja neskaita to mulsinošo apskaušanos satiekoties un atvadoties- forced hug, me no likey.)

Šodien savā lielajā slinkumā negāju skriet, bet braucu uz darbu ar līkumu (pāri Vanšu tiltam, līdz Salu tiltam un atkal pāri, un ta pa promenādi uz darbu- I knooow!!!). Ļoti skaista pelēkrozā dūmaka. Un tagad es tāds samaigojies sēžu kažogā (te es iedomājos vāveri, kas, ieķērusies ar nagiem žogā, laiski šūpinās) un ar sildītāju. Salst, bļa! Visur! Visu laiku! Sports nogalina!!!! (mana ķermeņa spēju ģenerēt siltumu)

Darba kafejnīcā, ēdot vegāniski, izskatos pēc hardcore diētotāja. Šodien: vārīti kartupeļi ar tvaicētām sviesta pupiņām, burkāniem un ķirbi... Neviens jau nezina, ka es vismaz reizi nedēļā izcepu kūku, kuru tajā pašā dienā arī apēdu, labākajā gadījumā gabaliņu vai divus žēlīgi dalot ar kādu citu, hahahahaaaa
Nopirku biļetes uz Berlīni janvārī. Lets see how it goes.