kamēr citi jau ir atmetuši ar roku, tam, ko apņēmušies jaungadā, es vēl neesmu sākusi to darīt. Katru vakaru eju gulēt ar domu, ka rīt, rīt es saņemšos, būšu labāks un priecīgāks cilvēks, atsākšu no rītiem skriet, pārstāšu ēst neveselīgi, lasīšu grāmatas, kas atbilst manām akadēmiskajām interesēm, dīlošu ar sasmilzušajām problēmām un beigšu domāt par lietām ,kuras vairs nav mana problēma. Bet tad pienāk rīts un es atkal steberēju uz virtuvi par stundu vēlāk, kā vajadzētu, ja gribētu iet skriet, aizkaitināti uzrūcu gājējam, kas, aizmirsies savās domās, nāk man tieši virsū, apraudos par lietām, kur jau pāris Ķīpsalas baseni izraudāti, atceļu kārtējo tikšanos ar draugiem, neaizeju apskatīt kārtējo interesanto izstādi, neceļu klausuli, kad zvana draugi un pēc tam neatzvanu. Vakaros, līdz aizmigšanai, lasu trīs rindu jokus mākslas filozofijas vietā un izliekos, ka manā ģimenē viss ir kārtībā.
Un kad man aizmirstās viss bēdīgais, kā es aizraujos! Par kādu gan muļķi es sevi pataisu, entuziasmā skaidelējot riņķī, smejoties un par visām varītēm cenšoties kādam iepatikties. Mīliet mani, sasodīts! Mīliet taču! Un tad es pamostos nākamajā rītā, steberēju uz virtuvi stundu par vēlu... un man ir nedaudz kauns, pavisam nedaudz, jo principā es esmu samierinājusies (autocucumber šeit piedāvā ievietot "samitrinājusies")ar savu skumjo esību.

pērkot sporta krūšturi bezmaz uz vietas noskrēju dienas minimālo skriešanas distanci. Un tā pat nav skaidrs, vai nopirku pareizo! Varbūt vajadzēja to otru. Un ja vajadzēja- well, fuck!