bēdīgi, protams,ka nevirpuļošu pie Whirling, bet vēl bēdīgāk, ka The xx spēlē vienlaicīgi ar pēdējā busa izbraukšanu, kas nozīmē, ka braukšanai turp, principā, ir zudusi jēga. Neba nu es braucu, lai pabūtu kopā ar sadzērušamies ļautiņiem. Mājas žurks principiāli nicina pūļus un sadzeršanos, arī tad, kad pats ir pūlis un sadzēries!

Tu, kas tikko esi izvācies no dzīves ciematā un domā, ka visi-par-visiem-visu-grib-zināt ir aiz muguras, nu neesi naivs! Mans daudzdzīvokļu nams ir vēl nekaunīgāks. "A kur viņa strādā? A kas viņa tāda ir?", šos jautājumus vislabāk uzdot manā klātbūtnē, izliekoties, ka es nemaz blakus nesēžu! Nelaipni, caur zobiem, izgrūdu, ka tā nav viņu darīšana... Jūtu nelielu vainas apziņu un milzīgu prieku katru reizi, kad atklāti un artikulēti saceļos pret šāda tipa ļaudīm.
Vainas apziņu par to, ka neesmu audzināta, lai runātu pretī, bet aplaimība tāpēc, ka šie cilvēki iedzen mani stresā un stūrī. Ar nelielu devu bezkaunīgas uzstājības pietiek, lai es padotos. Not for long, suckers!

Tagad dzeršu asinszāles tēju histēriju nomākšanai (placebo efektu jutu jau pēc pirmās krūzes, ka zi, izārstēs mani no visām histērijām un būšu es zen no rīta līdz vakaram) un plānošu riteņbraucienu. No DIgaunijas plāni ir pārmetušies uz virs-pa-labi no Tallinas vai salām.

gribu darbu, kurš mani aizrauj un sniedz iespēju pēc rēķinu apmaksas atļauties vairāk nekā tikai nepieciešamo minimumu! Vēl gribu būt mierīga un pārmaiņas pēc- jauka.
Kā gan Z to atrisinātu?!

pērkot vientuļu alu vakaram, jāpērk arī cepamais pulveris, lai visi domā, ka tas alus drosmei,nevis es izlaidīgi dzīvoju.
pagalmā atskaņo vijoļmūziku, sīkums, bet patīkami.

interesanti un vienlaikus skarbi ir tas, ka liela daļa sabiedrības pret cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa svaru izturas pasīvi agresīvi. Nav īsti pieņemts par to runāt, nedod dievs, nosodīt vai pamācīt (skaidrs, kas tu tāds esi, ka vari teikt kā man jādzīvo), bet liela daļa sabiedrība vēršas pret šādiem cilvēkiem savās izvēlēs, kaut vai kā potenciālie darba devēji vai draugi.
No vienas puses man liekas, ka attieksme,kas apzināti tiek tiražēta- "tukls/a un laimīga/s"- ir pilnīgi aplama no veselības viedokļa. Nu nedrīkst stāstīt, ka viss ok, tā turpini, kaut vai tāpēc, ka Tev ir ģimene, kura skums, ja pāragri aiziesi ar kādu no aptaukošanās izraisītajām slimībām.
No otras puses, runājot par aptaukošanos, tiek likts klāt arī vērtējums par cilvēku. Slikts, kaitīgs ir cilvēks,nevis viņa tuklums. Tā ir arī ar estētiskajiem standartiem, kur neglītais, nepatīkamais tiek saistīts ar iesaistīto personu kā tādu, gan fiziski, gan arī mentāli (jā, jā, prātu no ķermeņa nošķirt nevar). Mēs noraidām tuklumu, vienlaicīgi noraidot arī pašu cilvēku.

Pārdomas izraisīja Hanna_bēdz ievietotais raksts.