bēdīgi, protams,ka nevirpuļošu pie Whirling, bet vēl bēdīgāk, ka The xx spēlē vienlaicīgi ar pēdējā busa izbraukšanu, kas nozīmē, ka braukšanai turp, principā, ir zudusi jēga. Neba nu es braucu, lai pabūtu kopā ar sadzērušamies ļautiņiem. Mājas žurks principiāli nicina pūļus un sadzeršanos, arī tad, kad pats ir pūlis un sadzēries!

Tu, kas tikko esi izvācies no dzīves ciematā un domā, ka visi-par-visiem-visu-grib-zināt ir aiz muguras, nu neesi naivs! Mans daudzdzīvokļu nams ir vēl nekaunīgāks. "A kur viņa strādā? A kas viņa tāda ir?", šos jautājumus vislabāk uzdot manā klātbūtnē, izliekoties, ka es nemaz blakus nesēžu! Nelaipni, caur zobiem, izgrūdu, ka tā nav viņu darīšana... Jūtu nelielu vainas apziņu un milzīgu prieku katru reizi, kad atklāti un artikulēti saceļos pret šāda tipa ļaudīm.
Vainas apziņu par to, ka neesmu audzināta, lai runātu pretī, bet aplaimība tāpēc, ka šie cilvēki iedzen mani stresā un stūrī. Ar nelielu devu bezkaunīgas uzstājības pietiek, lai es padotos. Not for long, suckers!

Tagad dzeršu asinszāles tēju histēriju nomākšanai (placebo efektu jutu jau pēc pirmās krūzes, ka zi, izārstēs mani no visām histērijām un būšu es zen no rīta līdz vakaram) un plānošu riteņbraucienu. No DIgaunijas plāni ir pārmetušies uz virs-pa-labi no Tallinas vai salām.