aaaa... šī vakara noskaņas augstākais punkts- Richard Hawley Light at the End of the Tunel (Was a train Coming the Other Way)

Reizēm ir tādi svētdienas rīti, nu kā šorīt, piemēram, kad klusā sajūsmā baudi, (ha, un te nu visi izbrīnā sarauc uzacis)savas dzīves diskrēto šarmu. Pie rīta kafijas palasi kādu drusku, ne sevis pašas izvēlētas dzejas,ar smaidu vēro zilās debesis, sauli un bērzu aiz loga, iekšēji smaidi par Lesya Ukrainka jebšu saņemto neprātīgi sirsnīgo meilu (kas patiesībā ir nevis sirsnīgs, bet pašironijas pilns,bet vai nav vienalga- pietiek ar to, ka viņš ir!) klausies šībrīža skaistāko instrumentālo gabalu, drusku jūti ķermeņa atgādinājumu par nakti, pavadītu kopā ar cilvēku, ar kuru Tevi saista izteikti savdabīga draudzība un iekšēji gatavo sevi rīta skrējienam. Visas šīs lietas notiek vienlaicīgi, Tev, bērniņ, nav ne jāizvēlas, ne jāsteidzas (nu patiesībā ir gan, bet ir tik labi, ka vienalga, zinies!)Un kad Tev ir, nu ir visas šīs jutas, sajūtas un noskaņas, Tu saproti, ka atgriežas, lēnām Tevī atgriežas prieks un spēja neviltoti baudīt sīkumus. Es atkal mācos būt labs cilvēks, nu, ja ne labs, tad vismaz nebūt rūgtuma saēsta maita!

pilnīgi tracina tas savs izdarīgums, izdaries tu, cilvēk, kā nu tev vajagās un pēc tam visu dienu sēdi degunu urķēdams. (šito rakstot iedomājos, ka izsūtīs mani velnszinkur un tad dabūšu rauties sviedriem vaigā- tfu tu, atsaucu iepriekšējo žēlošanos).
Dzeru savu cigoriņkafiju un apmierināts rušinos vakardienas noskaņās, ak tās krāsas, tās krāsa! Ko gan saule un rīta rikšošana nodara nenobriedošam prātam...

Easy like Sunday morning...

eh, spožums un posts, ar Tevi, bābieti- sēdi te apmierināts, pārgudri risini citu problēmas un nemaz nejūties vainīgs, ka neaizgāji izskrieties, lai gan tieši šī iemesla pēc bastoji lekcijas. Da dura ti, ņe krasnoja šapočka...