Rīt ir dzimšanas diena. Un es mēģināju uzrakstīt par trīsdesmitnieku. Bet tas viss kaut kā stulbi izklausās, un daudz kas jau ir pateikts. Šis jau arī neizklausīsies labāk- es noīsināšu gadu uz divām lietāms. No tā, kas notici šī gada laikā, man visvairāk gribās raudāt par to, kas atvērās 22. jūlijā un ar skaļu blīkšķi tika aizcirsts padsmitajos augustos. Bet vislielākais prieks man ir par to, ka neviens nenomira.
Es neesmu pieradusi justies tik tukša un izsmelta.