ik pa brīdim iznirstu, no vietas, kur esmu ieniris. Pagājušajā nedēļā veselas 2 dienas jutos kā es pati. Šis ir dīvains mēnesis. Gan ar Slovēnijas mācību brauciena transcendentālo (mehehe) pieredzi, gan ar iemīlēšanos. Jūtos ļoti apmaldījusies. Citējot un pārfrāzējot stāstu, kas nav mans- "Vai man maz ir intereses?"
Es jūtos ļoti nogurusi. Ne fiziski, bet galvā. Visu laiku pārmaiņas, tas nav priekš manis. Es tomēr gribu pierast pie world as I have it now. Pirms atkal kaut kas mainās, un man ir jāpārslēdzas.
Visādas lietas par sevi uzzinu, piemēram, tad, kad ir ļoti, ļoti labi, Tu nāc mājās un vienā brīdī Tevi pārņem apjausma, ka noteikti, noteikti ir noticis kaut kas slikts. Vai tūlīt notiks. Labi, ka vairs nav tik labi, un nav jāraizējas par to, vai man tūlīt nezvanīs, ka kāds ir miris jebšu atnākšu mājās pie vaļā atrauta loga, kur vējā plivināsies aizkars un Uldi nekur nevarēs atrast. Es esmu ļoti radoša.
Man parasti besī, ka cilvēki bakstās, konsās, tirina kājas you name it, jo nu es easy sēžu nekustīgi (un ja es to varu what's wrong with them vane). Bet Slovēnijā, kur jutos mierīgi un could let myself go es pats vislaik tirinājos un knosījos, nemaz nezināju, ka ikdienā tik ļoti kontrolēju, ko dara mans ķermenis un ka tas nekustīgums man nav kaut kas dabisks.
Un attiecībā uz partneriem man pavisam noteikti ir "tips". ļoti jauks tips. bet es neesmu droša, ka tur klāt nenāk arī one way or another unavailable.