Man palika sevis žēl, un es sev nopirku tos drausmīgi dārgos, sparģeļus. Piedzēru klāt sarkanvīnu un domāju par to, ka būtu taču tomēr jānokaunas. Tev nav labi?! Tev nepietiek?! Tev?! Ēdot fucking sparģeļus un dzerot vīnu asariņas pil?! Salīdzinot ar:"Mammu, vai šo maizīti drīkst ēst šodien?", man nav, par ko sūdzēties. Tā gan vairāk bija mammas trauma, es nejutos tā, ka man tiešām kaut kas akūti trūktu.
Un es situ un spēru like there is no tomorow, tāpēc par mani neviens arī nekad nesmējās.