tas tomēr tā interesanti, ka tad, kad citi raksta, mani kairina klišejas un ļoti jau nu gribās vaibstīties un iznesties, jo kā? Nu kā var tā rakstīt un domāt. Bet tad Tu ej un palasi, ko pats esi rakstījis- vai Tu re, mazā klišeju vācelīte! Kā teica kāds draugs, tāpēc jau tās ir klišejas, ka vispārcilvēciskas!
To gan viņš teica par jūtām un sajūtām, nevis vārdiem, bet pielāgot to var arī vārdiem. Jo vārdi, kā smejies, jau vispār tāda ļoti cilvēkpadarīšana ir.

Šim vakaram viendienītis Tartu, jo divdienītim nav ne naudas, ne spēka. Pēc grāmatas braucu (zāle smejas).
patiesībā jau braucu pēc mīļuma. Un paskatīties, vai taureņi vēl dzīvi.