Svarīga mācība no manas pēdējās krīzes: tam, kas cieš/pārdzīvo, ir svarīgi spēt saprast, kas ir tās lietas un darbības, kas iededz gaismu tunelī; neaiziet totālā šīzī aka "neviens mani nemīl, nevienam neesmu vajadzīgs". Mums katram ir kaut kādas mazās vājības, kas spēj atkačāt. Savukārt tiem, kas ir līdzās, nevajadzētu distancēties ar bažām "es jau tev nekā nevaru palīdzēt; nevaru atrisināt tavas problēmas". Ar saprāta balsi no pieredzes saku, ka tas arī netiek sagaidīts; tas, ka no tevis nenovēršas ar, jā, šādām atgrūdošām frāzēm "esi stiprs!", ir tā palīdzība un atbalsts, kas cietējam ir vajadzīgs - pastāvi man blakus, paturi man roku vai vienkārši apskauj.
Atkal no pieredzes - komunikācijai ir liela nozīme. Saprast un izstāstīt līdzcilvēkiem, ko no viņiem sagaidi; ja tie nesaprot un tik un tā novēršas, tad jāsūta nafig un jāmeklē vietā jauni.