To var saukt par slogu, bet ir arī, kā lai to pasaka, gluži dabiska līdzības-tuvības pakāpe starp vecāku un bērnu, ar kuru jārēķinās. Es tiešām nezinu, man savu bērnu nav, bet es varu iedomāties, kā kādam viņa sīcis liekas ideālākais cilvēks pasaulē, kuram nevar līdzināties citi. Tāpat kā mēs esam paši savas pasaules centrs, pieņemu, ka mums bērns ir kaut kur nākamajā līmenī, tad nāk vecāki, partneri, draugi, pārējie.

Gadījumos, kad partneris liekas labāks par paša bērnu, gan, manuprāt, mēdz sanākt ļoti ļoti slikti. Par to, kā ideālā sieviete var būt pāris menešus vecs bērns - okej, tas jau ir drusku savādi.

Es domāju veselīgiem un pašapzinīgiem vecākiem viņu bērni tomēr būs vislabākie kaut vai tāpēc, ka viņos ir ielikts viss, ko vecāki ir pie labākās apziņas spējuši ielikt. Tad var domāt, ka mana mazā meita, lūk, ir/būs ideālā sieviete, un nevis "vispār, pasaulē", bet tieši konkrētajam cilvēkam. To, ka patiesībā tur aug indivīds, kurš no vecākiem pārņem tikai daļu, bet pārējās darbībās var patiesība būtiski atšķirties no iecerētā "ideāla" - tas jau ir cits stāsts. Bet domāt, ka ir citādāk jau neaizliegsi.