Esi sveicināta pavasara muskuļu pārpūle! Vēl pagājušajā nedēļā nopriecājos, ka tā forši organiski esmu pagarinājusi savus skrējienus. Riiight, organiski šorīt nolēmu neskriet. Tā vietā izbraucu līkumu ar riteni, nu ja, tieši šorīt no visiem rītiem... Citās ar to saistītās ziņās, mans HM bērnu plašķis kļūst arvien ūdens caurlaidīgāks, ja sāku ar pilnīgi necaurlaidīgu, tad tagad izmirkst 10min, kas man liek vaicāt- kā to mazgāt, lai atjaunotu ūdeni atbaidošo (mehehe)pārklājumu?! Ar goretexiņiem es zinu kā, bet ar šitādiem nezinu. Vienīgais, ko man iesaka pats hāunems- ļauj tāpat izžūt. Bet kā, dakter, tad tas atbaidītājs atgiezīsies??? Viņam nevajag siltumu? Glāstīšanu pilnmēnesī ar pāva spalvu?! Rituāla deju uz Baronielas?!
Briesmīgi patīk tā skriešana, jāatzīst. Vienīgi reizēm izbesī tas, ka daudz km jāskrien tik ilgi, pusotrā- divās stundā paliek garlaicīgi, un nē, nav man tik daudz domu galvā, lai smadzenes tik ilgi nodarbinātu. Un tās pašas, kas ir, iet fucking loopā. Šībrīža aktuālākā doma ir par kaismes trūkumu. Un tad es un mani draugi, mani pierunājam, ka tā ir pat labāk. Visam nav jābūt kā tādam Čakam tfu sirdij uz trotuāra. Mācos briedumu, vismaz tā viņi visi man saka. Remdenums, tātad,ir briedums. Remdenums is key to success. Es vēl neesmu sapratusi, vai tāds skasess, kas nāk no remdenuma, nav aicināts iet ieskrieties. Mums te bez cīņas nav uzvaras, lai gan vienīgā uzvara, ko acīmredzami gribam, ir ciešanas, citādi tak nerautos pēc visādām huņām.
Piektdien atklājām, nu labi, man parādīja, velo maršrutu gar Mārupīti (Centrs- Mārupe), ļoti skaisti zaļš, ar kalniņiem un soliņiem, uz kuriem var sēdēt uz dzert brutu, ko arī darījām! Bijām iņ to visu sportisko skrējēju jaņam. Ceru, ka vairāk būs tādu tikšanos ar draugiem. Es tomēr esmu izvēlējusies (un viņi mani) tik lieliskus cilvēkus! Var jau būt, ka mēs viens otru regulāri nesaprotam un pārprotam, bet vismaz karojam vienā frontes pusē. Un mums ir viens temperaments, kas nav mazsvarīgi, jei bogu nav...