| 27 |
[21. Jul 2016|11:41] |
likās, pienāks vasara, būs laiks lasīt, būs laiks parakstīt. kaut kādas rindiņas spraucas ārā pa malām, kaut kur kūļājas apkārt, bet nav laika ievilkt elpu, lai paskatītos, kas tur atrodas un ko ar to lai dara. rakstu uz sveša datora, jo mans noplīsa. braucu ar svešu mašīnu, jo man pašam tādas nav, aizņemšos svešu ceļojumu koferi, mugurā humpalu, tātad - svešas drēbes. kaķi arī no ielas savācu svešu. vadāšu apkārt svešas grāmatas.
eju gulēt vēlu, jo darbs vai sociālā dzīve par ko ar bažām saprotu, ka sāku uztvert to vairāk kā pienākumu, ne atuzelpu, nezinunezinu. ceļos agri un noguris vai vēlu un noguris to pašu iemeslu dēļ. agrāk smējos par citiem: kā tas ir, ka var nebūt laika atelpot, uztaisīt foršas vakariņas un palasīt? tagad es smejos par sevi, bet turpinu jautāt: kā tas ir? skrienu un uzdodot jautājumu "kā tas ir" skatos no malas uz to mētāšanos. zini, tās bumbiņas, kurās iekšā ir iemests kaut kāds grabeklis? tad mētā bumbiņu vai ripini, un tas grabeklis tur kratās, sitās pa sienām. es esmu tas grabeklis.
pa laikam atkal iedomājos, ka gribētos tā: noskalot telefonu podā vai vismaz nopirkt citu simkarti, piekrāmēt mugursomu un tad aizbraukt ar vilcienu uz kādu muļķīgu viduseiropas pilsētu, kuras nosaukumu es tā arī neiemācītos pareizi izrunāt, aizbraukt uz gadu vai kā tā, un nevienam neko neteikt. re kā, romantiskas muļķības neizaudzināsi ārā. tur tās tikai apput ar kaut kādu cinisma, nesvarīguma vai vēl nez kā slāni. meh.
iemācies reiz nedzer kafiju. rokas dreb atkal. kā es pastūrēšu?
šim kompim piemīt tieksme ik pēc piecām minūtēm atvienoties no neta. vai nav skaisti? |
|
|
