| 184 |
[5. Apr 2018|10:42] |
|
man šķiet interesanti, cik nokontrolējami veidojas manas atmiņas: ir daudz brīnišķīgu un svarīgu notikumu, ko neatceros, jo neilgā laika posmā pēc atgadījuma neviens nejaušs kairinājums nav tos uzjundījis. apzināti neesmu tos prātā mēģinājis attīt un noskatīties vēlreiz, jo tie šķiet tik izteiksmīgi, ka manī paliks vienmēr. un tad ir pilnīgi nebūtiski piedzīvotā fragmenti, kurus kāds nejaušs kairinājums pēkšņi atsauc atmiņā, piemēram, nedēļu vēlāk. un es saprotu, ka tagad man būs šitāda atmiņa un neko tur vairs nevar padarīt. būtu inčīgi mēģināt apzināti veidot atmiņu kartotēku. tam taču vajadzētu ietekmēt personību. bet nu, noteikti jau manī glabājas arī atmiņas, kuras vēl neatceros. tā kā sēklas zemē gaida piemērotu apstākļus, lai uzdīgtu. |
|
|
