| 9 |
[19. Maijs 2016|13:11] |
vēl kaut kādi ikdienas uzmetumi; nekad nesaprotu kādēļ. vakar aizejot līdz č ar l izdevās izrauties no pēdējo dienu apātijas, palīdzēja vēlā pastaiga uz grīziņkalnu. tāds generic parks ar kasti, kuras vienīgā sūtība ir taisīt pilsētas trokšņus. sēdējām ar l un h un depresīvi blenzām auksti baltās laternu gaismās, kaut ko runājāmies. jocīga padarīšana tā vecuma distance.
izrādās cīgas ar resnajiem filtriem ir pīpējamas.
šodien uz liepāju, māsai izlaidums. vēl tikai jāpaķer no bibliotēkas filozofijas grāmatas. domāju stopēt, bet braukšu ar autobusu. stopēšana vienmēr ir lielāks vai mazāks piedzīvojums, bet pēdējā laikā es esmu sācis novērtēt ilgākus netraucēta tukšuma un garāmslīdošas ainavas brīžus, kā pastaigājoties vai kaut kur braucot. reti tādi sanāk. mājās taču kompis vai steidzami darbi, kafejnīcās un vakaros grāmatas vai cilvēki. garāmslīdoša ainava rada kaut kādu sajūtu par distanci no telpas. tas savukārt rada prātā vairāk vietas, kur domām lēzeni plūst un tad izsīkt. tas ir glīts brīdis, kad piere atspiesta pret autobusa logu. bumbum, pret deniņiem drusku bungo stikls; ceļš maršrutā rīga-liepāja nav līdzens.
nezinu kāpēc pierakstu šo vai jebko, nezinu kur griba kaut ko no sevis izgrūst sakņojas. ikdiena ir patiesa, bet tāpēc banāla. un uz banālo vienmēr ir instinktīvas bailes rādīt ar pirkstu - tas taču ir smieklīgi un bezgaumīgi. tāpēc jau mēs satiekoties jautājam nevis "kā tev iet?", bet gan "kādi ir tavi pēdējā laika piedzīvojumi?" vai "kas interesants ar tevi noticis?". tā vienkāršāk. štrunts par godīgumu. |
|
|
