Reizēm Mā izdodas pateikt par mani ar ko jēdzīgu, kā piemēram šorīt:
- Līdzjūtību vīriešiem, ja iziesi uz ielas tāda.
Vai kā laiku atpakaļ:
- Tavs dekoltē ir piedauzīgs, bet izskatās labi.

Nu jā, un vēl viņa šodien pajautāja, kāpēc smaidu noliekot klausuli. It kā tas būtu kas neparasts, ka arī man ir jūtas.

- Es arī gribu rakstīt īsziņu.
- Kam?
- Tavam draugam.
- Un ko Tu viņam teiksi?
- Nu... neko sliktu par tevi...
- Ko tad?
- Nu... mēs varētu parunāt par mašīnām. Viņam mašīna ir?
- Ir gan.
- A divritenis?
- Man šķiet, ka nav..
- Nav?... /palika pavisam apjucis/

Šķiet, K...viņa skatījumā zaudēja savu vērtību.