Man šķiet, ka šādas skaistas pasakas izkrāso bērnību un mudina strādāt fantāzijai. :)
Puika veselu gadu, kopš pagājušajām Lieldienām, gaidīja šo vienu dienu, kad pat viņa mīļais rotaļu zaķis, nolikts kaut kur klusumā, izdēs olu! Un viņam taču tikai 2 gadi bija pagājušogad. Bet tas prieks un pārsteigums TIK dziļi iespaidojis. Jau pāris nedēļas pirms svētkiem zaķis tika mīļots pastiprinātā režīmā. :D
Jā, es par pasakām un sapņiem. :)

(Reply to this) (Thread)

Es kategoriski PRET pasakām, bet PAR skaistu dzīvi.
Bet nenosodu tos, kuriem pasakas tīk. katram savs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man tikai gribejas piebilst, ka pasakas un dzive jau viena otru neizsledz :)

/un tagad ari atcereejos, ko es sodien tev aizmirsu nosutit.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams! Bez dzīves nebūtu pasaku.
Bet Tu zini manu lietu saukšanu īstajā vārdā un man nudien pekstiņu izdomāšana ir kā zobu sāpes.
Max ko varētu pateikt "zaķis kaut kur nolika olas, jāiet meklēt", bet, ja man kādā brīdī paprasītu kaut ko vairāk par to zaķi (un zināmā vecumā bērns sāk prasīt neizbēgami), tur mana fantāzija nostopētu un es pateiktu "klau nu-nav zaķa, nav". Tāpēc nemaz nesāku.

Es pati, starp citu, pasakas lasīju līdz 9 klasei un varbūt ilgāk, bet tās bija tādas lielās pasakas - biezas grāmatas - Gruzīnu pasakas, Armēņu pasakas - tie laikam bija dažādu tautu pasaku sējumi.

(Reply to this) (Parent)