| Par sexu. Bez jūtām. Un to - kāpēc. |
[Jun. 8th, 2009|07:34 pm] |
Tāpēc, ka man tur ir astoņpadsmit.
Tur es esmu vieglprātīga, tur es esmu iekārojama, tur es esmu prieks, nevis nasta.
Tur es varu atļauties sēdēt gultā sakrustotām kājām, iedzert par daudz nepieklājīgi dārgu konjaku no plastmasas glāzes, ēst konfektes vienu pēc otras un mest papīrīšus uz galda, grīdas, gultā un smieties par niekiem.
Tur man var uzsaukt "Čības kājās!", kad kaila uz pirkstgaliem tipinu uz vannasistabu un tur es par to neapvainojos, tur es vainīgi pasmaidu, atgriežos, uzvelku čības un tipinu vēlreiz.
Tur es varu sapīties segās, nelīst laukā un nedomāt, tikai turpināt reibt.
Tur es varu atvadoties nodūdot "pataupi to pudeles atlikumu man", pamāt ar roku un neatskatoties doties uz mājas durvīm, zinot, ka viņš neaizbrauks pirms nebūšu saspiedusi kodus un iegājusi iekšā.
Tur es varu aiziet un vairs nedomāt par viņu, negaidīt sms, negaidīt vispār neko. Durvis ciet, no prāta laukā līdz nākamajai reizei.
Kad pienāks laiks, es no tā atteikšos. Kad pienāks laiks, tās būs tikai pagātnes drupačas. Kad pienāks laiks, es zināšu, ka man tas viss reiz bija. Un vairāk nevajag. |
| |
