Kad man savulaik vajadzēja jamos lietot, to nevarēja nepamanīt - sejas muskuļi raustījās tā, ka pašai, skatoties spogulī, smiekli nāca, jo nevienus no tiem ķermenis neņēma pretī.
Tagad es principā nelietoju. Lai cik slikti arī nebūtu, labāk izvēlēšos kārties vai drāzties.
Tak atkarību izraisa un aizmirsti, ka pats vari tikt ar visu galā, turklāt tad uzvaras garša ir dauz saldāka. :)

(Reply to this) (Thread)

man neraustās, bet viņa saka, ka tad man acis peldot. Es gan pati to spogulī nevaru saskatīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hmm.. Ar to peldēšanu Tu domāji apātiskumu? Vnk es atcerējos, kā mani attiecīgajās iestādēs "kolēģi" mācīja, lai es beidzu vienreiz priecāties un trakot kā negudra - kamēr nedabūšu tādu skatienu, kā visiem pārējiem, tikmēr ārā manis nelaidīs, bet zāļos ar vēl lielāku devu.
Smieklīgi. :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A vot es līdz iestādēm vēl neesmu tikusi..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

No vienas puses tas ir labi, no otras slikti.
Labi ir tas, ka nav bijusi vajadzība pārvarēt paša iekšējo un citu uzspiesto barjeru, kas grūž pie vismazākajām problēmām atpakaļ.
Slikti, jo, atrodoties aiz restotajiem logiem, sāc novērtēt lietas, ko iepriekš uzskatīji par pašsaprotamām, turklāt iepazīsti fantastiskus cilvēkus, kas dzīvo vienā sasodīti skaistā pasaulē, tb, sevī.
Es tā nespēju. Joprojām. :(

(Reply to this) (Parent)