CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Garlaicīga ekskursija

„Pārlasot šīs atmiņas pēc trim mēnešiem, nospriedu, ka ir pēdējais laiks to pastāstīt arī citiem.” Autors

Mums visiem bija nolikts satikties pilsētā pie kino, plkst. neatminu vairs cikos, un tam nav arī lielas nozīmes, kā paši vēlāk sapratīsit. Mums, nu, ne jau gluži mums visiem, tomēr dažiem, nepavisam negribējās iet uz kino, tur vienmēr bija garlaicīgi. Mēs labprātāk paklaiņotu pa pilsētu, pamētātu akmentiņus vai uzspēlētu domino. Sacīts – darīts. Es, Mārtiņš un Helma nemanāmi aizlavījāmies no burziņa, aizlīdām aiz stūra un tad skrējām un skrējām, pa ceļam lieliem kumosiem rīdami līdzpaņemtās desmaizes. Jā, jā, skrienot, pareizāk sakot, bēgot, ir iespējams pilnīgi normāli paēst, tāpat kā runāt ar pilnu muti, sevišķi ja otrs tāpat tevi saprot no pusvārda. Mēs jutāmies ļoti apmierināti un turējām vēderus, iztēlojoties, ka audzinātāja un klase mūsu aizlaišanos, pareizāk sakot, aizbēgšanu, nav pamanījuši. Un tā arī bija, kā jūs paši vēlāk redzēsit.
Mēs ielēcām pirmajā trolejbusā, kas pagadījās, un braucām nezin kur. Brīžiem tas brauca augšup stāvā kalnā, tik stāvā, ka vajadzēja stāvēt slīpi uz priekšu, tad atkal strauji lejup, ka vajadzēja stāvēt slīpi atpakaļ. Pēcāk trolejbuss apmeta lielu loku ap tādu kā pilsētas centrālo laukumu. Tur bija liela, pelēka ēka, kas izskatījās pēc neveiksmīgi uzceltas pils, visapkārt zaļoja parki, bet mūs tas maz interesēja. Spīdēja saule, brīdi pasmidzināja mazs lietutiņš un mēs jutāmies uz urrā: „Saule spīd, lietus līst, vecaimātei bikses plīst!” Šo veļu dziesmiņu, no tētiem iemācījušies, mēs tādos brīžos dziedājām un kniebām viens otram sānos. Nu mums trūka tikai saldējuma. To mēs izdiņģējām vienai ielas pārdevējai. Pareizāk sakot, kamēr es diņģēju vienu savējo, Helma un Mārtiņš savējos nospēra. „Vai tad jums skolā nemaz nav jābūt?” prasīja pārdevēja, viņa bija ļoti lādzīga. „Nē, mums šodien ir ekskursija,” tā mēs teicām un melots jau nebija.
Saldējums bija apēsts un mēs ielēcām nākamajā trolejbusā, kas pirmais gadījās pa rokai. Arī tas brauca kalnā, vēl augstāk kā iepriekšējais, un mēs izlēcām tādā kā piepilsētā. Tur bija sens, bedrains trotuārs, pa pusei bruģis, mirusi strūklaka, šķības mājeles un daudz malkas šķūnīšu. Īsts labirins un nevienas dzīvas dvēseles, tikai neredzami putni. Mēs lavījāmies starp šķūnīšiem un, kaut arī bijām trijatā, nepameta sajūta, ka vēl kāds mūs vēro, seko mums. Mēs devāmies uz to pusi, no kuras nāca neskaidrā dārdoņa. Helmai savadzējās pa darīšanām un mēs brīdi pagaidījām, ieklausoties. Kaut kur kāds neredzami smēķēja.
Jau šķita, ka šķūnīšu labirintam nebūs gala, līdz pēkšņi tas izbeidzās un mēs ieraudzījām – Jūŗu. Tā bija milzīga Jūŗa, akmeņainu pludmali, rudām smiltīm, noslēpumaini šalcošām priedēm un prāvu baru čalojošu cilvēku. Mums viņi šķita dīvaini, bet nekaitīgi – ģērbušies šortos, daži sandalēs, citi plikām kājām vai pliki līdz pusei, lakatiem vai prievītēm ap galvu, gariem matiem – viņi sevi sauca par jipijiem, jetijiem vai kaut kā tā. Viņi bija miermīlīgi, runāja maz, toties daudz smaidīja un visu laiku vāca žagarus, lai nenodzistu uguns. Bija arī tādi, kas nedarīja neko, tikai lika un lika tādas kā mozaīkas no akmentiņiem. Ar tiem mēs atradām kopīgu valodu, ja to tā var saukt, un viņi mūs pacienāja ar desmaizēm. Viņiem bija pat domino! Mūsu komanda uzvarēja, kaut arī ar nelielu šmaukšanos, bet neviens to neņēma ļaunā vai arī nepamanīja un teica, ka mēs esot domino profesionāļi. Un melots jau nebija.
Pateikušies par kompāniju un cienastiem, mājām ardievas un devāmies tālāk. Ardievas māja visi, arī cilvēks ratiņkrēslā, kurš mums pastāstīja par priežu sveķu nenovērtējamajām īpašībām. Saldsērīgu ermoņiku melodijas pavadībā mēs šķīrāmies.
Kādu laiku gājuši gar Jūŗu, mēs izlēmām griezties atpakaļ uz pilsētas pusi. Lieki teikt, ka bijām apmaldījušies, jo pilsēta, kurā atgriezāmies, nepavisam vairs neizskatījās pēc tās, no kuras bijām izgājuši. Tagad tā bija tikai viena liela iela, daudz ātri braucošu auto, zemas mūra ēkas un tālumā, ielas galā, kā mums šķita, Ūdenstornis. Sāka krēslot un mēs izlēmām, ka Tornis varētu būt vieta, kur pārlaist nakti, varbūt kaut ko paēst un rītā doties uz skolu. Sacīts – darīts.
Kad nonācām pie Torņa, bija tā ap pusnakti, bet tam nebija nozīmes, jo bijām pārguruši līdz nāvei; pa ceļam mēs netikām redzējuši neviena cilvēka vai trolejbusa, kas aizvestu vai pateiktu aptuvenu laiku.
Tornis bija augsts, liels un baiss. Lielās, smagās melnkoka durvis tomēr bija vaļā un mēs trīcošām sirdīm iegājām zālē, augstām velvēm un atbalsīm, kuras radās pie katra mazākā soļa vai apģērba čaukstoņas, nemaz nerunājot par čukstiem. Varētu teikt – kā baznīcā, ja vien visapkārt nebūtu garu balkonu, gluži kā teātros vai operās. „Te nav nekāda viesnīca!” kaut kas izspūris, čerkstošu balsi nobļāva no paša augšējā balkona. Ragana! Jā, jā, mēs redzējām matu ērkuli un slotu un divreiz mums nebija jāsaka. Mērkaķa ātrumā mēs jau bijām ārā un Helmai atkal savajadzējās pa darīšanām. Tikmēr es un Mārtiņš izlēmām, ka tomēr jāiet atpakaļ un jāpalūdz kaut vai uz grīdas pārnakšņot, jo abi burtiski gāzāmies no kājām un plaksti bija smagi kā smilšu maisi. Mūs daudz mazāk baidīja Ragana, nekā tas, ka pilsēta bija pilnīgi tukša un rīt būs jāraksta domraksts par ekskursiju uz kino.
Kad Helma atnāca, mēs atkal gājām iekšā Ūdenstornī, izliekoties nezinot, kas ir bailes. Tagad zāles vidū rosījās vīrs melnu, oglēm nosmērētu seju, nāģeni pakausī atstūmis, pīpēja un slaucīja grīdu. „Atvainojiet, vai drīkst...” es nepaspēju pabeigt sakāmo, kad vīrs uzmeta mums baltu aci un parādīja ar rādītājpirkstu uz leju – grīdā. Tikai tad mēs pamanījām, ka zāles malās un stūros ir tik daudz mazu durvju. Devāmies uz tām, no kurām nāca dzeltena gaismas strēle. „Jā, jā, ejiet uz *kačigarku!” vīrs vēl noteica pakaļ. Neskatoties uz pabaigo izskatu, viņa balss tomēr izklausījās lādzīga.
Kačigarkā kurējās liela ogļu krāsns, sienas bija speķainas, nokvēpuši dzeltenā krāsā, vienā stūrī *razkladuška, otrā – gredzenu plīts, pie kuras rosījās Ragana ar muguru pret mums. „Sēdieties, kur redzat vietu!” viņa nerādīja savu seju, tikai balss un matu ērkulis viņu nodeva. „Es esmu Grieta, Anatolija sieva.” Mēs paklausīgi sasēdāmies pie neliela, sagraizīta galdeļa, kur vietas pietika tikai diviem. Uz vienas no galda malām bija iegriezts VERA*** un laikam iesākts vai nepabeigts dzejolis, kaut kas par ziediem matos un un šalcošiem vējiem.
Ienāca vīrs ar netīro seju, tātad Anatolijs, pasmaidīja mums (viņam bija pārsteidzoši balti un labi kopti zobi!) un teica: „Tā, bērni, tagad paēdiet un tad – vai nu uzreiz liekaties uz auss, vai, ja ļoti gribat, varu jums parādīt Torni. Te viss nav tā, kā no pirmā brīža izskatās.” Protams, mums nogurums un miegs bija kā ar roku noņemts. Ragana, nerādot seju, uzlika galdā trīs pelmeņu šķīvjus un katram pa karstas tējas glāzei. Tās bija grūti noturēt rokās, bija ilgi jāgaida, kamēr atdziest.
Pielikuši vēderus, mēs devāmies ekskursijā ar Anatolijonkuli – tā mēs viņu jau bijām paspējuši iesaukt savā starpā.
Mēs kāpelējām pa šaurām kāpnēm augstāk un augstāk, un ik stāvā (cik to īsti bija, mēs tā arī nesapratām) bija kas cits – lielas zāles ar izejām uz citām, mazākām izstabiņām vai kabinetiem, bezgalīgas istabas, koncertzāles, bibliotēkas ar tūkstošiem grāmatu, botāniskie dārzi, telpu dendrāriji, istabas, kas paredzētas tikai vienam cilvēkam, istabas, kurās bija labāk nemaz neiet, istabas, kurām varēja iziet cauri sienām.
„Tagad, kad esmu gandrīz visu izrādījis, atstāju jūs pašu ziņā – ejiet, kur gribat, tikai skatieties, neapmaldieties, man jāiet kurināt. Tiekamies rīt no rīta pirmajā zālē un es jūs aizvedīšu līdz skolai,” tā teica Anatolijonkulis un aizgāja.
Mēs stāvējām pie bibliotēkas ieejas un nezinājām, kur dēties, ko darīt. Helma, kopš viņu atceros, bija pasista uz lasīšanu un sapņoja reiz kļūt par rakstnieci, sliktākā gadījumā par žurnālisti, tāpēc, strupi izmetot: „Līdz rītam!” pazuda bibliotēkā. Brīdi Mārtiņš un es stāvējām, vēl aizvien nespēdami izdomāt, ko īsti iesākt – iet uz kačigarku gulēt, vai vēl paklaiņot pa torni, kad izdzirdējām mūzikas skaņas. Tās nāca no Torņa pašas augšas, šķiet, tur mēs vēl nebijām bijuši. Mēs saskatījāmies un, nepārmijot ne vārda, steidzīgi kāpām augšup. Troksnis, kuru sākumā bijām noturējuši par mūziku, ar katru brīdi kļuva skaļāks, līdz mēs stāvējām pie durvīm, aiz kurām dārdēja, stenēja, gārdza un blietēja kā ar pāļu dzenamo mašīnu. Lai arī bija bail, mēs tomēr pavērām durvju spraugu un ielūrējām. Troksnis apklusa. „Eu, sīkie, vai nu sēžat klusu, vai tinieties, mums ir mēģinājums!” viens uzkliedza no piepīpētās telpas. Neko daudz tur redzēt nevarēja, ausīs neizturami džinkstēja pēkšņi iestājies klusums, tāpēc es izlēmu labāk iet gulēt jebšu tīties. Mārtiņš gan ielīda pa spraugu telpā un tur arī palika līdz rītam.
Neko daudz kopš tā brīža vairs neatceros – nedz kā aizgāju gulēt, nedz kā nokļuvu skolā. Būtībā tam nav arī lielas nozīmes, jo neviens mūsu trijotnes nozušanu, pareizāk sakot, aizbēgšanu, tā arī netika pamanījis. Ko vēl te piebilst? Par domrakstu „Manas klases ekskursija uz kino – pārdomas par filmu „Sivēna mazulis brīvsolī”” es saņēmu apmierinošu trijnieku, Helma, kā vienmēr, desmitnieku (laikam jau viņa tiešām kādreiz kļūs par rakstnieci), Mārtiņa tai dienā skolā nebija, un labi, ka tā, jo viņš, droši vien, kā jau parasti, atkal nodotu lapu ar iepriekšējās dienas datumu.
________________________________
*kačigarka – ogļu kurtuve (no krievu val.)
**razkladuška – saliekamā atsperu gulta (no krievu val.)
***vera – ticība, arī sievietes vārds, vārda diena 17.septembrī (no krievu val.)

2014.g. 11.-17.nov.-2015.g.24.feb.