Laosietis vai zviedrs?
Sep. 11., 2016 | 12:24 pm
music: Carlos Nakai: Earth Spirit
Vakar nolūrējām divas dok.f. "Zviedru mīlas teorija" un "Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas".
Pēc pirmās ilgi domāju, cik % esmu zviedrs. Sanāca daudz, dažreiz varētu būt pat dubultzviedrs.
Ineresants novērojums, par ko lielam vairumam cilvēku pilsētas Rīgas kino zālē nāk un par ko nenāk smiekli. Nu, piem., par onanējošiem skandināviem monitora priekšā un vientuļām sevi apaugļojošām sievietēm, un pašapaugļošanās instrukcijām neviens nesmejas. Toties, ieraugot cilvēku no Etiopijas šoka stāvoklī, kuram cauri izdurta šķēpa kātu zāģē ar rokas zāģi, vai arī, situāciju, kad medicīnas instrumentu vietā tiek izmantots remonturbis, riteņa spieķi un cauruļu žņaugi, jo nekas cits nav pieejams, atskan rēkoņa. Sieva saka, tā esot aizsargreakcija. Lai nu tā būtu.
Šīs filmas sakarā atcerējos sen aizmirstu dziesmu, kas ir tieši par tiem pazudušajiem ļaudīm, kuru Zviedrijā ir gana daudz, bet viņi vienmēr bijuši antisociāli principā, vai arī tikai sevi tā pozicionējuši, nu, ja palasa T.Jānsones "Vasaras grāmatu", ir skaidrs, ka tā nav modes lieta. Ne jau mēs latvji vien tādi viensētnieki. Būtu mums tik daudz salu...
https://www.youtube.com/watch?v=Z2PQfoY
Otrās filmas būtību varētu aprakstīt pāris vārdos, nu, teiksim: "Cita dārzā āboli gardāki". Laosas miesta iedzīvotāji priecājas, ka atbaukuši "tūrsiti balti kā truši", saprot, ka nu varēs kāst $ uz nebēdu, ko viens vai otrs vairāk vai mazāk veiksmīgi arī dara. Liela kļūda gan ir elektrības ievilkšana, dārgu masāžu un citu civilizācijas labumu piedāvāšana, jo baltie truši no Eiropas uzstājīgi grib redzēt balto dzīvnieku džungļos, stādīt rīsus un barot tarakānus no rokas, taču, lietus sezonai beidzoties, māj ardievas, sak' "Pie jums viss ir tik forši, tik nesamaitāti, jums ir tik smuki bērni, mēs tos gribam adaptēt, bet šeit vairs neatgriezīsimies, jo pēc pāris gadiem te būs viesnīcas, pilns ar tādiem pašiem kā mēs, kurus neciešam ne acu galā, paldies mūsu un jūsu dieviem, ka paspējām pirmie te ievazāt savu smaku." Bet laodietis tikmēr pacietīgi krāj $, audzina bērnus, uzceļ labāku mājiņu, dzer savu laosiešu alu un sapņo, kad beidzot varēs aizbraukt uz pilsētu, kur ir pēc iespējas mazāk dabas, taču daudz moderno tehnoloģiju un iespēju, jo viņam miests līdz kaklam. Un viņš aizbrauks.
Pēc pirmās ilgi domāju, cik % esmu zviedrs. Sanāca daudz, dažreiz varētu būt pat dubultzviedrs.
Ineresants novērojums, par ko lielam vairumam cilvēku pilsētas Rīgas kino zālē nāk un par ko nenāk smiekli. Nu, piem., par onanējošiem skandināviem monitora priekšā un vientuļām sevi apaugļojošām sievietēm, un pašapaugļošanās instrukcijām neviens nesmejas. Toties, ieraugot cilvēku no Etiopijas šoka stāvoklī, kuram cauri izdurta šķēpa kātu zāģē ar rokas zāģi, vai arī, situāciju, kad medicīnas instrumentu vietā tiek izmantots remonturbis, riteņa spieķi un cauruļu žņaugi, jo nekas cits nav pieejams, atskan rēkoņa. Sieva saka, tā esot aizsargreakcija. Lai nu tā būtu.
Šīs filmas sakarā atcerējos sen aizmirstu dziesmu, kas ir tieši par tiem pazudušajiem ļaudīm, kuru Zviedrijā ir gana daudz, bet viņi vienmēr bijuši antisociāli principā, vai arī tikai sevi tā pozicionējuši, nu, ja palasa T.Jānsones "Vasaras grāmatu", ir skaidrs, ka tā nav modes lieta. Ne jau mēs latvji vien tādi viensētnieki. Būtu mums tik daudz salu...
https://www.youtube.com/watch?v=Z2PQfoY
Otrās filmas būtību varētu aprakstīt pāris vārdos, nu, teiksim: "Cita dārzā āboli gardāki". Laosas miesta iedzīvotāji priecājas, ka atbaukuši "tūrsiti balti kā truši", saprot, ka nu varēs kāst $ uz nebēdu, ko viens vai otrs vairāk vai mazāk veiksmīgi arī dara. Liela kļūda gan ir elektrības ievilkšana, dārgu masāžu un citu civilizācijas labumu piedāvāšana, jo baltie truši no Eiropas uzstājīgi grib redzēt balto dzīvnieku džungļos, stādīt rīsus un barot tarakānus no rokas, taču, lietus sezonai beidzoties, māj ardievas, sak' "Pie jums viss ir tik forši, tik nesamaitāti, jums ir tik smuki bērni, mēs tos gribam adaptēt, bet šeit vairs neatgriezīsimies, jo pēc pāris gadiem te būs viesnīcas, pilns ar tādiem pašiem kā mēs, kurus neciešam ne acu galā, paldies mūsu un jūsu dieviem, ka paspējām pirmie te ievazāt savu smaku." Bet laodietis tikmēr pacietīgi krāj $, audzina bērnus, uzceļ labāku mājiņu, dzer savu laosiešu alu un sapņo, kad beidzot varēs aizbraukt uz pilsētu, kur ir pēc iespējas mazāk dabas, taču daudz moderno tehnoloģiju un iespēju, jo viņam miests līdz kaklam. Un viņš aizbrauks.