Izpārdots
Jan. 10., 2015 | 08:32 am
Mans sencis (miers viņa pīšļiem) ļoti maz runāja par Afganistānu. Tikai fragmentāri un tikai tad, ja kaut ko kāds jautāja. Un arī tad izvairīgi. Nezinu, kāpēc. Dažreiz iešaujas prātā, ka, ja šamējais vēl būtu te, es varētu tādu amatierisku audiointerviju, kā meslus sev un dažiem citiem sataisīt. Bet varbūt tā ir tikai atmazka, lai tā vietā, kas man tagad būtu jādara, nedarītu. Dīvaini, bet aiz viņa mūžīgā humora vienmēr bija kāds noslēpums, noklusējums. Nepaspēju uzzināt, kāds. Tad laikam jāpaspēj atklāt savējais. Afgāņu un tālbraucēja kapteiņa (vecātēva, kuru nekad neesmu redzējis) cepures kaut kur skapjaugšā stāv un putekļojas, ārā mest neceļas roka. Ikvienā no mums ir kaut kāds tabu. Laikam. Pārvētīsim savus tabu stāstos, tad tie nebūsim mēs. Laikam čau.