Kā Vanšu tilts pie vārda tika (literāra teika)
Jun. 30., 2014 | 08:26 pm
mood: normā
Reiz senāk, kad Lielais Kristaps vēl nēsāja ļaudis no viena Daugavas krasta uz otru, šurpu-turpu, tiltu vēl nebija. Tomēr, kad Kristaps, nesot bērnu - naudas maisu naktsvidū vienreiz par visām reizēm nogrima, ļaudis izdomāja tiltu būvēt, jo laivas reizē ar visiem izkautajiem un padzītajiem Lībiešiem arī bij' pazudušas uz neatgriešanos.
Tiltu būvēja ilgi, tas sanāca vareni garš un ilgs. Ļaudis ilgi domāja, kādu vārdu tam dot, bet tā arī neizdomāja, un tā arī palika tilts bez vārda. Bet, kā zināms, kam nav vārda, vai tas būtu cilvēks, kāda lieta, ēka vai tilts, tam it viegli uzlikt lāstu vai noburt. Tā notika arī ar tiltu. Vecā Lībiešu Ragana, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes, aiz atriebības par Lībiešu izkaušanu un padzīšanu no to zemes, nolādēja tiltu. Tas sāka drupt un kļuva ļoti bīstams. Vēlos vakaros un agros rītos tur ļaudīm rādījās mānekļi un mošķi, tā ka pāri tikt no viena Daugavas krasta uz otru vairs nevarēja.
Bet vienā no krastiem mita tāds pavecs, liels koklētājs Lībietis, Vants vārdā. Arī viņam ik pa laikam uznāca vajadzība pārcelties uz Daugavas otru krastu, lai apciemotu savu meitu-atraitni Lelu. Lelu mūždien bija skumja, toties skaisti dziedāja. Kā palika skumji vai sailgojās, tā dziedāja. Vants, izdzirdot meitas-atraitnes dziesmu, vienmēr steidzās to apciemot.
Tomēr vienu rītu viss bija citādi. Lelu atkal bija kļuvusi skumja un ilgpilna, tāpēc, kā vienmēr aizgāja uz Daugavas krastu un dziedāja. Koklētājs Vants, to izdzirdis, kā vienmēr pasita azotē kokli un steidzās pāri tiltam uz upes otru krastu. Bet - ak tavu nelaimi! Tilts pašā vidū bija iegruvis - ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Vants saprata, ka tas ir Lībiešu Raganas lāsts un ļoti noskuma, ka vairs neredzēs savu Lelu. Viņš devās pie pie Raganas, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes un lūdzās, lai tā lāstu noņem. Ragana uz to tikai pasmējās un atteica, ja šis var ziedot pašu dāgāko, kas tam pieder, lāsta spēks izzudīs un tilts tiks pie vārda.
Koklētājs Vants ilgi domāja, kas ir tas visdārgākais, kas viņam piederētu. Nekā jau viņam nebija - būdele Daugavas krastā, meita-atraitne Lelu un kokle. Grūtās pārdomās iegrimis viņš sāka koklēt. Domāja, domāja, koklēja un izdomāja - meitu-atraitni Lelu ziedot viņš nevarēja, jo tā atradās otrpus upei, būdele tāpat kuru katru brīdi varēja sagāzties, tāpēc atlika vienīgi kokle.
Ilgi Vants šaubījās, apsvēra, tomēr beigu beigās, smagu sirdi un kokli azotē atkal devās uz tiltu. Pašā tilta viducī, kur tas bij' iebrucis, Vants iedzina savu kokli. Tā izauga milzīga, līdz pašām debesīm un izstiepa stīgas uz abiem krastiem, tā saturot kopā gan krastus, gan tiltu.
Koklētājs, skumjš un tomēr priecīgs, laimīgi pārgāja tiltu un satika Lelu. Savā būdelē viņš nekad vairs neatgriezās. Kopš tās dienas arī Lelu dziesmas vairs nav dzirdētas. Abi viņi bija pazuduši tā, ka neviens pat nepamanīja. Stāsta, ka koklētājs, aiz ilgām pēc savas kokles, drīz vien nomiris. Rīdzenes upīte izsīka, Ragana nospļāvās, savilka seju vēl krunkaināku un ielīda zemē.
Bet tilts kopš tā laika atkal bija kļuvis drošs un ieguva vārdu - Vanšu tilts jeb Vantenieks - par godu koklētājam Vantam. Mošķi un māņi uz tilta arī vairs nerādoties, tomēr ik pa laikam tilta vantīs, kas ir kokles stīgas, milzīgajā koklē mēdz uzrāpties ļaudis, kas grib sev padarīt galu. Runā, ka tas dēļ lielajām Vanta ilgām pēc savas kokles, bet varbūt Ragana nepateica, kā patiesi līdz galam noņemt tilta lāstu.
2014.g. 30.jūn.
Tiltu būvēja ilgi, tas sanāca vareni garš un ilgs. Ļaudis ilgi domāja, kādu vārdu tam dot, bet tā arī neizdomāja, un tā arī palika tilts bez vārda. Bet, kā zināms, kam nav vārda, vai tas būtu cilvēks, kāda lieta, ēka vai tilts, tam it viegli uzlikt lāstu vai noburt. Tā notika arī ar tiltu. Vecā Lībiešu Ragana, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes, aiz atriebības par Lībiešu izkaušanu un padzīšanu no to zemes, nolādēja tiltu. Tas sāka drupt un kļuva ļoti bīstams. Vēlos vakaros un agros rītos tur ļaudīm rādījās mānekļi un mošķi, tā ka pāri tikt no viena Daugavas krasta uz otru vairs nevarēja.
Bet vienā no krastiem mita tāds pavecs, liels koklētājs Lībietis, Vants vārdā. Arī viņam ik pa laikam uznāca vajadzība pārcelties uz Daugavas otru krastu, lai apciemotu savu meitu-atraitni Lelu. Lelu mūždien bija skumja, toties skaisti dziedāja. Kā palika skumji vai sailgojās, tā dziedāja. Vants, izdzirdot meitas-atraitnes dziesmu, vienmēr steidzās to apciemot.
Tomēr vienu rītu viss bija citādi. Lelu atkal bija kļuvusi skumja un ilgpilna, tāpēc, kā vienmēr aizgāja uz Daugavas krastu un dziedāja. Koklētājs Vants, to izdzirdis, kā vienmēr pasita azotē kokli un steidzās pāri tiltam uz upes otru krastu. Bet - ak tavu nelaimi! Tilts pašā vidū bija iegruvis - ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Vants saprata, ka tas ir Lībiešu Raganas lāsts un ļoti noskuma, ka vairs neredzēs savu Lelu. Viņš devās pie pie Raganas, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes un lūdzās, lai tā lāstu noņem. Ragana uz to tikai pasmējās un atteica, ja šis var ziedot pašu dāgāko, kas tam pieder, lāsta spēks izzudīs un tilts tiks pie vārda.
Koklētājs Vants ilgi domāja, kas ir tas visdārgākais, kas viņam piederētu. Nekā jau viņam nebija - būdele Daugavas krastā, meita-atraitne Lelu un kokle. Grūtās pārdomās iegrimis viņš sāka koklēt. Domāja, domāja, koklēja un izdomāja - meitu-atraitni Lelu ziedot viņš nevarēja, jo tā atradās otrpus upei, būdele tāpat kuru katru brīdi varēja sagāzties, tāpēc atlika vienīgi kokle.
Ilgi Vants šaubījās, apsvēra, tomēr beigu beigās, smagu sirdi un kokli azotē atkal devās uz tiltu. Pašā tilta viducī, kur tas bij' iebrucis, Vants iedzina savu kokli. Tā izauga milzīga, līdz pašām debesīm un izstiepa stīgas uz abiem krastiem, tā saturot kopā gan krastus, gan tiltu.
Koklētājs, skumjš un tomēr priecīgs, laimīgi pārgāja tiltu un satika Lelu. Savā būdelē viņš nekad vairs neatgriezās. Kopš tās dienas arī Lelu dziesmas vairs nav dzirdētas. Abi viņi bija pazuduši tā, ka neviens pat nepamanīja. Stāsta, ka koklētājs, aiz ilgām pēc savas kokles, drīz vien nomiris. Rīdzenes upīte izsīka, Ragana nospļāvās, savilka seju vēl krunkaināku un ielīda zemē.
Bet tilts kopš tā laika atkal bija kļuvis drošs un ieguva vārdu - Vanšu tilts jeb Vantenieks - par godu koklētājam Vantam. Mošķi un māņi uz tilta arī vairs nerādoties, tomēr ik pa laikam tilta vantīs, kas ir kokles stīgas, milzīgajā koklē mēdz uzrāpties ļaudis, kas grib sev padarīt galu. Runā, ka tas dēļ lielajām Vanta ilgām pēc savas kokles, bet varbūt Ragana nepateica, kā patiesi līdz galam noņemt tilta lāstu.
2014.g. 30.jūn.