CIKLOPA KALEIDOSKOPS - +Laika daba+

šodien laiks skrēja tik ātri, ka ne manīt, ne just. ir dienas, kad viņam tīk vilkties gar jumta logu kā lielai, kūpošai zivij - šķiet, zandartam, vai arī trīties pa galdapakšu kā slapjam, pinkainam sunim, kas ož tā, it kā būtu izpeldējies dīķī ar stāvošu ūdeni.
bet šodien viņš skrēja tik ātri, ka tik vien redzēju kā viņa labo kāju pazūdam aiz automātiskajām stikla durvīm, kaut gan tik pat labi tā varēja būt arī kaijas ēna, nejauši iemaldījusies birojā. gribēju jau notvert, vienalga ko - kaijas ēnu vai to pašu laiku aiz piedurknes, bet otrais tik izveicīgi bīdīja stundu vienu pēc otras, vienu otrai klāt, vienu otrai virsū, ka spēju vien nobrīnīties un izpīpēt dažas cigaretes, lai neteiktu rupjāk. un acu zīlītes tik mazas kā sekundes vēl tagad, kad ieskatās spogulī.