tikko atcerējos sarunu ar matriksčali jebšu Andri.
mjā. reizēm šķiet, ka man vajadzētu beigt komunicēt ar šādiem cilvēkiem. nu tīri, lai es nejustos dīvaini sakot istabsbiedrēm, par ko es tik ļoti smejos. mjā. un jābeidz būt tik atklātai. nu nafig man jāsaka kādam, ko es daru! tas tur otrā klausules galā izklausās patiesi sasodīti traģiski, ja kāds pasaka, eh, tad jau atkal ar biedriņiem jāiet kost. turklāt, ja pēcāk vēl uzdod jaut. Baiba, cik bieži Tu esi skaidrā?! man patiesi sametās kauns. turklāt es tai vakarā pēc šī teikuma patiesi izvēlējos 2us alus brūnā vietā [ kaut gan es tāpatās to nedzertu. fuj. pē. negaršīgs.]. vispār jābeidz dzert.
mjā. un tas jautājums par reliģiju - vai tā nav man kļuvusi visai periōdiska? vispār labs jautājums. es tik ļoti cenšos. cenšos tam visam ticēt. bet ir kaut kāds sauss tukšums. absolūts. labāk tad neticēt. nevis dzīvot tādā murgā, kad Tu it kā atzīsti, ka tici, bet iekšā nav tās pārliecības. varbūt pie vainas ir pāris neizdarītas lietas. bet atkal - vai maz es spēju nožēlot? bļin. šajā ziņā es jūtos tik necienīga, bet reizē tā iekšējā sajūta. jautājums - pret ko īsti? man patiešām rīt vajadzētu saņemties. mjā. es baidos, ka tā kļūs periōdiska. es patiešām baidos.

šonedēļ palieku viena pate istabiņā. būs interesanti :D galvenais, lai Baibiņa nenāk. nu tādu cilvēku! vājprāts!es jau, protams saprotu, ka patīk runāt. bet nu par savām intīmajām problēmām, mācīt kā likt pareizi krūšturi un tad, kad atļauj ieiet internetā, sēdēt kaut kādās džinsu, smaržu un krekliņu lapās. un vēl par to visu stāstīt. un beigās novilkt man te uz desktopa vēl smaržu pudelīti, bļin. un bez atļaujas. ūj. baisi kaitinoši!
mjā. bet šonedēļ nemaz nesanāk tā, kā plānots. tāpēc vēlreiz un vēlreiz man nākas sev atgādināt- nu nevajag plānot! nē nē nē! sākot jau ar to, ka nesanāca satikt Andri, vilkos uzskrēju virsū garmatainam Jānim [tīk fantastiski mati], uz ko es nebiju sevi sagatavojusi, līdz ar to biju mēreni nost [pat mans jaunais kursa biedrs to pamanīja, bļin.]. jā. un tad vakar ar brālēnu nekas īsti nesanāca. jā. veicas man šonedēļ!
eh. es ceru, ka nenojūgšos. tīk ļoti gribās satikt savējos.

mjā. dīvaina. es nedrīkstu būt šeit - Liepājā. kļūstu atkal briesmīgi. tā nedēļa Jelgavā bija labāka. ar visu to, ka nebūs viegli paciest daudzus cilvēkus. bet vispār jāsāk vienreiz mainīties pašai.
bļin, man tik ļoti ir jāsaka paldies visiem mīļajiem par sapratni, palīdzību. bet ziniet - tas nemaz nav tik viegli. liekas, mani uzskatīs par nez kādu dīvaini, ja tā vienkārši pieiešu klāt un pateikšu paldies!
jā. un man jāaizbrauc līdz Grobiņai un jāsapotējas. cerams, rīt kakls nesāpēs. stūlbās potes.
un kā diez būtu, ja punkta vietā es lietotu komatu?

šodien sajutos kā piektais ritenis. nē. nu ne jau tas bija slikti. nebūt ne!
man daļēji ir prieks, ka Gēbelis ar Agnesi runājās. man ir daļējs prieks par iznākumu. bet tikai daļējs, jo man bail, ka atkal netiek viss sačakarēts... bet varbūt, lai notiek viss kā jānotiek!
vispār sajūta tāda, it kā es zaudētu visu, kas man reiz dārgs un mīļš ir bijis. bet varbūt pat tas ir labi - lai iegūtu kaut ko daudz labāku, ir taču jāatsakās no iepriekšējā, vai ne?
vispār mans svētceļojums garīgi turpinājās arī Misēs Jelgavā. un es nezinu tagad savu ceļu. pat nenojaušu. bļin, kā es negribu sev kaut ko iestāstīt!
jā. un Viņš man sūta tik daudz neciešamu cilvēku laikam, lai es sāktu beidzot mainīt sevi. lai saņemtos! tā kā nekas cits man neatliek!
es patiešām vēl eju ceļu. vienīgi es baidos kaut kur apstāties un neveikt tālāk ceļu, kas man paredzēts, vai izvēlēties nepareizo virzienu kādā no daudzajiem krustojumiem.
un ir tik briesmīgi noskatīties brālī, kas ir tāds pats, kāda es pirms gada biju.

es mīlu savu nenoteiktību! un arī šoreiz tā man sagādā patīkamus brīžus. jā. un vēl man ļoti tīk tas, ko es daru, kaut gan tik reti saredzu tam visam jēgu, pamatojumu.
hm.vispār vajadzētu iet čučāt, lai rīt vēl paspētu krusttēvam dāvanu sasaiņot, aizbraukt pie viņa, atbraukt atpakaļ, sakārtot somu, aiziet pretī Līvai uz vilcienu un, pats svarīgākais, neaizmirst māšeles vārda svētkus, kurus visu nedēļu atceros, bet no teikti rīt aizmirsīšu.
jā. tātad nolemts - jāiet gulēt.

tikko apstulbu. izdzīvot. man, piemēram, šis vārds saistās ar dzīvības vilkšanu. bet, ja tā padomā...mēs taču izdzīvojam mirkli. izdzīvojam tā līdz vīlēm. un tā nu es nāku pie secinājuma, ka dzīvi izdzīvot ir jāprot, ne katrs mēs to protam.

šodien paņēmu flautu rokās. un sapratu, cik briesmīgs flautists esmu, bļin.

tik sen te nekā nav ierakstīts. bet nu sagribējās.
un dimiteru šādā garastāvoklī es nez, vai vaig klausīties. tāpat jau ticības nav. bet varbūt tā arī vaig.
bļe, gribās raudāt. jā. it kā tas, ko līdzētu. varbūt bļaut pilnā kaklā, kliegt? bet arī tas nelīdzētu. bet tik daudz jautājumu, kurus nav kam īsti uzdot. tik daudz, ko vēlētos pastāstīt. bet kam tad mūsdienās ir laika? un, ja pat ir laiks, nervi mums visiem tik sabeigti, ka labāk ir klusēt. klusēt un mēģināt stāstīt to sev, mēģināt atrast atbildes tur iekšā. vārdu sakot, mēģināt apmānīt sevi. vismaz uz laiku, lai ir labi.
jā. vispār feini. pēc jaukās dienas man patiesi ir vajadzīgs kaut kas tamlīdzīgs. bet tas jau tā- lai viss būtu līdzsvarā.
un re ku atkal tik ļoti pozitīvais teksts! mmm... man ir talants! es taču zināju, ka sirdī esmu patiess vēnu graizītājs.
jā. bet šī dziesma patiesi ir laba. vārdi.
vairs neticu šai sistēmā nevienam
ne sutanās ne kolāros kas klaiņo
vara mūsu apstulbušās galvas
brīvi elpot rimi maisiņos saiņo

man gribās ēst. vēders raujas čokurā. bet laikam ir laiks iet gulēt, lai rītā no rīta spētu piecelties, sataisīties un 11os iet un mēģināt tās izlaidumdziesmas.
godīgi - man patiesi sāk riebt visi šie pasākumi. bet tas laikam dēļ tā, ka man viss samērā ir vienalga. kaut kā vairs neko negribas. pat uz māmiņas jautājumu par to, ko vēlos izlaidumā+dzimšansdienā, vienīgais, ko spēju pateikt, bija mieru. man patiešām būtu vajadzīgs miers. nu vismaz iekšējs. bet to jau viņi nemaz man nevar uzdāvināt, tāpēc būs vien jāsamierinās ar portatīvo.
bļin. es patiesi gribu ēst.

bļīn. es gribu sevi nogalināt. nu kā! kā var izvēlēties fizikā likt eksāmenu, ja to nemaz nevajadzēs? mūļķē! idiōtenē! so far, šis ir pats idiōtiskākais lēmums manā dzīvē. bet ne rīcība. rīcības ir bijušas vēl idiōtiskākas.
tāpēc - iedodiet kāds man kaut ko, ar ko nošauties būtu visai vienkārši.

reizēm šķiet, ka nav jau jēgas. nav jēgas cilvēkiem kaut ko feinu taisīt. nav jēgas pamest visu, kas Tavai turpmākajai dzīvei varētu būt svarīgs, attiekties no vieglas naudiņas, lai tikai varētu iepriecināt kādu. šķiet, tam visam vienkārši nav jēgas! bēt. tad uzrodas māšele,
( kura uz attiecīgu nīdēšanu, atbild visai sakarīgi. )

 un tad vēl Tu noskaties filmu, kas ir kopumā visai tizla. un neredzu jēgu viņai.
bet. toties tas viss komplektā pierāda, ka tomēr ir jēga. ir jēga plēsties cilvēku dēļ uz pusēm. kaut vai tikai lai ieraudzītu to prieku viņu acīs!

Kā pierast
Ja trīs reiz dienā pieviļ,
Tā vien liekas
Ka smejoties par mani gandrīz

Visi eņģeļi lido
Katrs kaut ko dzied.
Un man nav žēl
Lai Tie priecājas.

tik čakarēta, ka nu jau vienalga. pofig. who cares!

nabaga stūlbi rōzā plastmasas gabals ar feino bildi virsū! tik pretīgā vīnā atrasties. pē!
bet vispār smieklīgi. vislabākā sabiedrība, lai atpūstos - bārdaina sieviete, mans astotais vīrs un seminārists, kuram visu laiku jāatgādina, kur viņš mācās. jā, un, protams, neaizmirsīsim seminārista atnestos 2 pretīgos vīnus [fuj.pē. nē nē.labi, ka mēs viņus tomēr nedzērām], moka, ko lielākoties lietoja bārdainā sieviete, un 5 bauskas. jeijē. un vēl vieta - pie jūras, bērnu rotaļu vietā. un pēcākā bļaušana like we all live in the yellow submarine! u.c. veida dziesmu vārdos, kā arī atpakaļceļa improvizācijas un neaizmirstamie ģimenes strīdi.
tagad šausmīgi jāsmejas. kaut gan arī tad nebija viegli nesmieties.

re, re!
nu jau sākas oriģinālie jautājumi - Tev 12.kl? un kur tālāk mācīsies? njā. lieliskā novirze no draudzes.
vispār interesanti.
šitādi krikumi dzīvi padara patiesi paciešamu reizēm un novirza mani no emo domām. lieliski!

ir visai interesanti atbildēt uz vēstuli, kuras galvenais [vispār arī vienīgais] jautājums ir "Kas jauns draudzē?", no cilvēka, ar kuru esi pārmijusi pāris teikumus. un tos pašus reklāmā par jauniešu vakariem.
jā, tādi mani atrod draugos, uzaicina un tad raksta visādas vēstules. šķiet, man veicas.

esmu viens nenormāli kašķīgs radījums.:D
bet dzīve ir skaista, kaut vai, ja visu laiku gribās čučāt.
un mājās staigāt ar tām kurpēm ir briesmīgi. bet, ja es to tagad nedarīsū, es miršu 20.jūnijā. tā kā jāpacieš tā klaboņa.

es laikam esmu pārāk emocionāla, bļin.
jā. un, ja tā debilā valsts neko šajā sakarā nedarīs, es laikam kādu nošaušu. [jā. nu es izklausos diezgan agresīvi noskaņota, bet tomēr. man arī drīkst būt jūtas, vai ne? :D ] un man vienalga, ka mums nav naudas un blā blā blā. ziniet, man arī nav. bet tas, šķiet, nevienam tā kā diži neinteresē. tāpēc man gluži paliek vienalga, kur tā neizsakāmi nožēlojamā iestādīte, ko tēlaini mēdz dēvēt par valsti, dabūs naudu, protams, neapzogot tos, kuriem tāpat viņas nav. [bļin. es nemēdzu aizrauties ar šīs lietas iztirzāšanu.]
āj. man vienkārši nāk dusma. jā. tas laikam būs pareizais vārds. dusma. un tā kā esmu šodien pārāk emocionāla, manī ir neizsakāma vēlme raudāt. [hā. it kā tas līdzētu. it kā tas kaut ko mainītu.]
jā. bet es šodien biju arī laba pilsone, lai arī cik tā valsts būtu draņķīga. :D pat nr. no galvas zināju [ jap. that`s me!]

es esmu noskatījusies, šķiet, visas iespējamās filmas, ko jelkāds man kaut kādā brīdī ir ieteicis. nu vismaz tās ,kuras es atcerējos. sō. man nav ko darīt. varbūt kādas idejas?
un jā. vatbūt šodien uz pārmaiņām ieiešu gulēt 1os nevis 2os. :)
jā. un par ko jūs mani uzskatāt?!?!?! nē. nu es saprotu - pajokojam. oukāj. bet tas jau kļūst apnicīgi. man patiešām sāk riebt. jā. sākotnēji tas patiesi bija smieklīgi, bet nu jau tas biški pāri strīpiņai iet. man vienkārši reizēm šķiet, ka Annija to visu uztver pavisam nopietni. un viņai nav nekādas sajēgas par pretējo dzimumu VIENKĀRŠI draudzīgām attiecībām. vai varbūt mans prāts ir samaitāts, un taisnība ir visiem tiem, kuri saka, ka vienkārša draudzība nepastāv, ja neiet runa par tava dzimuma pārstāvi?
bļē. mani tas patiešām kaitina.
jā. vienīgais risinājums, šķiet, lai beidzot mani kā cilvēku, dzīvu būtni ar nestabilu nervu sistēmu liktu mierā, ir 1)ignorēšana pilnīga. es domāju pretējā dzimuma, ja vien man pret viņiem nav citādu tieksmju. jā. ignorēšana man padodas. vienīgi tas man šķiet galīgi un pavisam tizli.] un 2)aizbraukšana dzīvot kaut kur tālu prom. nu kaut vai uz Aļasku. nu kaut kā tā.
jāatzīst, es atkal nīdu. nē. es vienkārši izlieku savu aizkaitinājumu. vārdu sakot, tie cilvēki, kuriem liekas, ka nekad nav par maz pateikt jau tūkstošiem reižu pateiktu joku - jūs man nepatīkat. un tas vēl ir ļoti maigi teikts. ja jau jums ir tik attīstīta joku izdomas fantāzija [ es gan to tā viss nesauktu. drīzāk tā ir stāvēšana uz vietas savā humora izjūtas attīstībā], varbūt jums pašiem ir kaut kādi nodomi, kurus mēģināt piedēvēt man. bļin, es patiešām izrādos baisi aizkaitināta ar visu šo te! funny.

laimīgi pāršķirstīt vēstures grāmatas ir jauki. patiešām. vienīgi ir sajūta, ka tūdaļ aizmigšu. tāpēc laikam neko vairs nedarīšu.
turklāt disturbia arī noskatījos. ko nu darīt?!

vajadzētu uzrakstīt tādu kā teksta analīzīti pēdējo pirms eksāmena [jā. mūsu skolotāja ir traki mīļa, viņas lsd nav Rainis, bet gan drīzāk teksta analīžu lasīšana.], bet man netīk. varbūt rīt.
njā. es tā domāju - varbūt man arī šeit censties iekļauties 60 vārdos? diez kā tas izklausītos?
God, how i hate that speaking is on friday![man pat šķiet, ka ar šo teikumu nav īsi viss kārtība. te nu ir manas angļu valodas neprasmes :D]
un man atkal kustās zobs. bet tas tā normāli - viņš tā mēdz darīt. pēcāk viss atkal ok. jā. un man ir jāiet pie zobārsta, bļin. mamma saka, ka caurums esot.
njā. un Annija ir apsēsta ar saviem 9.klases eksāmeniem. jā, protams, es noteiktu esmu ļoti ģeniāla, to nu es neapšaubu, bet man liekas, ka 9.klasē par eksāmeniem vispār nav ko kreņķīti ķert. jāļauj jau vēl kreņķītim apkārt paālēties.
jā. un es gribu redzēt, dzirdēt un sajust mūziku. bet nefočēt - nedrīkst tai burvību atņemt. [jā. es atkal esmu tēlaina. gadās. :D]
vispār laikam drīzi vien būs jāiet. rīt no rīta to murgu cerams uzrakstīšu.
jā. esmu sliņķis. bet es vairs nespēju - kādreiz bija visam spēka, tagad gribās nedēļu vienkārši gulēt, nekur neiet. vienkārši slinkot tā, lai noriebjas.
ok. tagad jau aiziet blā blā blā.
night-night mans uzticamais draugs!